Šo apskatu ir vērts sākt ar nelielu ieskatu vēstures grāmatu lapaspusēs. Tātad shoegaze ir Lielbritānijā radies un uzplaucis alternatīvās mūzikas žanrs. Sapņains vokāls tiek sajaukts ar skaļām un inovāciju pilnām ģitārām. Protams, šī mazā atkāpīte bija lieka, bet galvenais, kas ir jāsaprot, ka principā žanra labākie gadi datējami ar deviņdesmito gadu sākumu, protams, 21. gadsimtā ir sadzirdama tāda kā šī žanra atdzimšana, tiesa jāatzīst, ka bieži šo tā dēvētā nu-gaze grupu līmenis ir visai zems vai viduvējs (protams, ar izņēmumiem), bet tām grupām kurām ir kaut kāds līmenis īsti šī žanra klasifikācijā negribās likt, jo uzsvars vai nu tiek likts tīri uz noskaņu, vai skaļajām ģitārām, vai vienkārši ģitāru efektiem aizmirstot to visu sakopot vienā veselumā.

Tears Run Rings patīkami atšķirās no ierindas mūsdienu šūgeizera produkta, jo grupa izklausās nu gluži tāpat kā vecum vecie žanra klasiķi. Distance ir jau otrais grupas albums un tas seko 2008. gada Always, Sometimes, Seldom, Never un to izdod mūsdienu dreampop/shoegaze redzamākā izdevniecība ClaireRecords, kuras paspārnē atrodas arī igauņu bāleliņi Pia Fraus.

Domājams grupas augstā muzikālā kvalitāte ir skaidrojama ar faktu, ka visi pieci grupas dalībnieki vairāk vai mazāk profesionāli nodarbojas ar mūziku jau kopš deviņdesmito gadu vidus. Skaidrs, ka muzikālajiem domubiedriem kādu dienu vajadzēja satikties un tas notika 2006. gadā.

Distance kā jau teicu pārsteidz ar savu skanējumu — tas varētu būt klasisks žanra paraugs, ja tas iznāktu 1992. gadā, bet tomēr liktenis bija lēmis, ka albumam ir jāiznāk mūsdienās un tas pat ir labāk, jo godīgi sakot šajā žanrā šogad neko labāku nav iespējams atrast. Kāds viedais grupai pārmetīs, ka līdzības ar Slowdive un daudzām citām līdzīgām blicēm ir pārlieku uzkrītošas un albums nav pārāk oriģināls, tomēr dziesmu augstā kvalitāte, bagātīgā noskaņa un vīrieša/sievietes vokāla saspēle šo nenozīmīgo sīkumu padara pavisam niecīgu.

Divpadsmit dziesmu kopums sākas ar maigu, ieaijājošu drīmpopu bungmašīnas pavadībā Happiness 3, sekojošais Forgotten salīdzinoši varētu būt viens no plates aktraktīvākākajiem mirkļiem. Līdzīgs konceptuālais risinājums tiek piekopts visas plates garumā, nedaudz aktīvākai kompozīcijai seko maigāks dziesmiskais risinājums. Labākās dziesmas varētu būt Inertia, Distance, jau minētā Forgotten un mans plates favorīts numur viens Innocent.

Šis žanrs vienmēr ir bijis ļoti specifisks, tādēļ daudziem tas šķiet pārlieku miegains, garlaicīgs, depresīvs. Tieši šī iemesla dēļ shoegaze nekad neatradīsies mainstrīma virsotnē, bet tiem kuriem Slowdive, My Bloody Valentine, Lush vārds nav svešs Distance liksies kā svaiga elpa piesmakušajā mūsdienu kurpblenžu skaņu komūnā.

9/10