The 88 - The 88

Pārskatot pēdējā laikā iznākušo albumu sarakstu (pēdējā laikā tam nebiju atvēlējis laiku) pamanīju, ka esmu palaidis garām jauno The 88 albumu. Pieļauju, ka lielākajai daļai no Jums šis nosaukums neko neizsaka un pēc plates nosaukuma spriežat, ka šī ir jauna grupa, taču tā nebūt nav — apvienība muzicē kopš 2003. gada un šajā laika posmā paspējusi izdot jau piecus albumus. Jāpiezīmē, ka pēdējais gads grupai bijis īpaši ražīgs — digitālais albums pērn novembrī, piecu skaņdarbu EP šī gada martā un visbeidzot The 88 septembrī. Paši mūziķi saka, ka šo radošu lidojumu veicinājusi aiziešana no Island Records — izdevuši vienīgo disku "lielās" kompānijas paspārnē puiši saprata, ka tas nav viņiem un nolēma atgriezties neatkarīgās mūzikas lauciņā.

Šo blici atklāju iepriekšējās desmitgades vidū, kad pāris no tās kompozīcijām bija iekļautas man tik tuvā seriālā The O.C. skaņu celiņā. Neskatoties uz to, ka šī ir ļoti izteikta tā sauktā seriālu grupa (apvienība, kuras dziesmas bieži tiek izmantotas dažādos seriālos), viņi izceļas ar diezgan individuālu skanējumu. Melodiskas basģitāras partijas, diezgan klasiski ģitāras ritmi, neuzbāzīgs bungu skanējums un sešdesmito stilā ieturētas taustiņinstrumentu partijas ietvertas ļoti vasarīgās kompozīcijās ir The 88 mūzika aprakstīta vārdiem. Lai gan viņi ir diezgan parasti indie pārstāvji, tomēr pateicoties šķietami nelielajiem sešdesmito mūzikas akcentiem, grupas dziesmas atpazīt var diezgan viegli.

Pirms pāris nedēļām, kad rakstīju par Get Cape. Wear Cape. Fly. jauno disku uzsvēru pēdējā laikā diezgan raksturīgu pazīmi — pietiekami pieredzējuši izpildītāji savus kārtējos albumus nosauc savā vārdā, tādējādi atgriežoties pie saknēm (vismaz lielākoties šāds ir pamatojums). The 88 nekad nav izcēlušies ar lieliem eksperimentiem, taču arī viņu sakarā gribas teikt, ka šī ir tāda kā atgriešanās pie saknēm, jo skanējums ir kā Kind Of Light (debijas disks), vien nedaudz nobriedušāks. Teksti kļuvuši dziļāki, mūzika — nedaudz citādāka (sākumā grasījos rakstīt nopietnāka, taču tas nav īstais apzīmējums, un neko precīzāku izdomāt nespēju), var just, ka vīri ir palikuši vecāki. Svarīgi, ka beidzot viņi ir radījuši visai monolītu plati (ja neskaita akustisko Takes It Away), kas iepriekš līdz galam izdevies nebija.

Patīkami, ka arī piektajā studijas albumā amerikāņi mācējuši radīt vairākas kompozīcijas, kam ir potenciāls kļūt par filmu skaņu celiņu mūziku. Pieņemu, ka šādu spriedumu daudzi izpildītāji uztvertu kā apvainojumu, jo tas it kā parāda, ka viņi nespēj radīt gabalus, kas spētu veiksmīgi pastāvēt paši par sevi, taču tā nebūt nav — ir jāzina tas, ko spēj, un jācenšas tā teikt uzspiest uz savām stiprajām pusēm. Manuprāt, labāk mīņāties uz vietas kvalitatīvi radot to, kas izdodas, nekā censties par visām varītēm būt inovatīviem un eksperimentāliem, ja tas nepadodas.

The 88 netiek piedāvāts nekas jauns un domāju, ka neko nezaudēsiet nedzirdot šo ripuli, taču, manuprāt, tāds nemaz nebija mērķis. Mūziķi ir radījuši ļoti vasarīgu 11 dziesmu apkopojumu, kas noteikti nav kauna traips CV. Ja ir vēlme pagremdēties atmiņās par vasaru, šis varētu būt īstais fons.

6,5/10