The Books - The Way Out
Mūziķim, lai cik vēss un gudrs viņš būtu, ir svarīgi, lai klausītājs justos izklaidēts klausoties šī vārdā nenosauktā mūziķa darbus (sauksim viņu par Fiļu Kirkorovu). Un, manuprāt, tieši skatoties no šāda "izklaidīgā" skatu punkta, šis duets ir nepārspējams. Ir jautri tāpat vien paklausīties dažādus interesantus un asprātīgus vokālos semplus un ja vēl apakšā ir grūvīgs vai šajā gadījumā akustiski elektronisks bīts, tad ir pavisam skaisti. Atslēgas vārds šajā teikumā ir paklausīties, jo patiesībā lielai daļai pasaules cilvēku mūzika ir tikai kā fons un atrast laiku, kaut vai tikai pusstundas ietvarā, lai mierīgi, bez blakusapstākļiem paklausītos un izbaudītu katru skaņas niansi kādā no albumiem ir grūti.
The Way Out ir šī interesantā kolektīva jau ceturtais un pirmais albums, kopš 2005. gada Lost And Safe, kas līdzīgi kā grupas pirmie divi albumi izpelnījās lielas kritiķu simpātijas. Vienkāršos vārdos grupu varētu raksturot kā diez gan parastu folkmūzikas duetu, tikai ja šiem džekiem nepatiktu tik ļoti rotaļāties ar dažādiem sempliem, kurus viņi ir nočiepuši no dažādām kasetēm, kuras ir iepirktas humpaļos (second hand veikalos), elektronikām un dažādiem bērnu mūzikas instrumentiem... Kā galvenās ietekmes The Books puiši min Nirvana, Deividu Boviju, Roxy Music, jauno vilni (mūzikas žanrs astoņdesmitajos, kam nav nekādas saistības ar festivālu Jaunais Vilnis) un klasisko mūziku, lai gan grupas mūzikā visvairāk ir jūtama tieši Aphex Twin un Squarpusher ietekme. Viss jau būtu lieliski un grupa būtu tik tiešām inovatīva, bet...
Pa šiem desmit gadiem grupa galīgi nav progresējusi, viņi joprojām jaunajā albumā dara to pašu ko iepriekš. Bet labā ziņa ir tāda, ka grupa diži arī nav regresējusi. Viņi stāv uz vietas savā skanējumā, bet kāpēc gan ne, ja šī iepriekš kārtīgi apmīcītā formula patiesi strādā un klausītājs jūtās tīri izklaidēts, bet kritiķi joprojām liek augstas atzīmes un pats galvenais kāpēc kļūt par zelta drānās tērptiem popstāriem, ja var taisīt mūziku, kas pašiem patīk.
Ievadošais Group Autogenics I ir kā sasveicināšanās, klausītājs tiek brīdināts, ka labāk būtu pārtraukt visus darbus un vienkārši atpūsties, izbaudīt albumu pilnībā. Seko instrumentāls ievads IDKT plates labākajām dziesmām un tās ir I Didn't Know That un A Cold Freezin Night. Asprātīgi sempli, lieliska fona mūzika, ja tu klausoties šos skaņdarbus nepasmaidīsi, tad visticamāk tu esi Nikolajs Baskovs. Grupa turpina tādā pašā garā arī pārējās albuma dziesmās, piedāvājot arī pa kādai mindblowing folktronikas balādei (robotizēts KŠ, lol), no kurām labākā noteikti ir We Bought The Flood. Protams nedrīkst aizmirst arī kādu aizraujošu stāstu par puisi vārdā Hip Hops, viņa brāli Slaidhopu un māsu Skiphopu dziesmā The Story of Hip Hop.
Šis noteikti nav viens no gada albumiem, šim duetam vēl ir krietni jāprogresē, lai viņi radītu savu meistardarbu vai vismaz patiesi labu albumu, lai gan kopumā šis nav slikts albums un vienā jomā albums noteikti būtu liekams gada noslēguma topā, es domāju Gada Izklaidējošākais Albums.
Albumam lieku 7,5 zvaigznes no 10.
The Books — The Story of Hip Hop (The Way Out, 2010)