The Holidays - Post Paradise

Reizēm dzīvē gadās visdažādākie pavērsieni, kas pilnīgi negaidīti mums piespēlē dažādas iespējas. Šajā pavasarī man bija iespēja apmeklēt Austrāliju, un tās pilsētā Kērnsā iegadījos tieši uz kādas viesnīcas atvēršanu, kad pie vietējā kazino (jo hotelis atradās aiz tās) katru vakaru visas nedēļās garumā bija redzami dažādi koncerti. Vairākos tematiskajos vakaros tur uzstājās gan astoņdesmito popzvaigznes (atceros, ka to vidū noteikti bija diezgan pazīstamie Pseudo Echo), gan dažādas vietējās folka grupas (iesaku ikvienam šī žanra cienītājam iepazīties ar The McMenamins daiļradi), gan dažādas indie grupas. Atceros, ka viena no tām man ļoti patika, bet diemžēl nepierakstīju tās nosaukumu, un līdz mājām jau paspēju aizmirst. Tagad, klausoties Post Paradise, skaidri zinu — vīri, ko dzirdēju bija The Holidays!

Pieļauju, ka lielākā daļa no Jums līdz šim neko par šiem izpildītājiem nav neko dzirdējusi, taču esmu pārliecināts, ka jau pavisam drīz tas mainīsies — pirmkārt, tāpēc, ka radītās dziesmas gluži vienkārši ir ļoti kvalitatīvas, otrkārt tāpēc, ka jau līdz šim viņi ir bijuši iesildītāji tādiem mūziķiem kā Jamie T, The View, The Wombats un vairākiem citiem, turklāt par šiem koncertiem saņemot galvenokārt pozitīvus vērtējumus. Tā kā Eiropā un ASV šis ieraksts tiks izdots kaut kad nākamgad (šobrīd zināms vien tas, ka janvārī disks ieraudzīs dienas gaismu Japānā), pieļauju, ka ja ne nākamajā, tad 2012. gada BBC Sound Of... izdevumā austrālieši iekļūs, un tas jau nozīmē lielus jo lielus panākumus.

Ņemot vērā to, ka redzēju šo blici dzīvajā, mana attieksme pret to noteikti ir citādāka, es visdrīzāk nedaudz laižu gar ausīm dažādas kļūdas, tā vietā uzsverot plusus. Manuprāt, tas notiek ar ikvienu grupu, pirms tā kļūst "liela" (piemēram, Two Door Cinema Club, kurus, lai gan arī iepriekš zināju, tā pa īstam iepazinu Positivus 2009), jo tad ir sajūta, ka par to zināji jau sen, ir vēlme uzsvērt to, cik labu mūziku māki atrast (tas nekas, ka šis ir nedaudz citāds gadījums). Es joprojām neesmu drošs, vai tas ir objektīvs viedoklis, taču jo vairāk klausos šo ripuli, jo vairāk nostiprinās pārliecība, ka neskatoties uz iepriekš nedzirdētu muzikālo motīvu trūkumu (vai, precīzāk, esamību ļoti nelielos apjomos), kolektīvs mācējis radīt ko jaunu, kas skan svaigi un pietiekoši nedzirdēti.

Īsumā raksturot Post Paradise skanējumu, manuprāt, ir ļoti sarežģīts uzdevums, jo grupas, kuras man nāca prātā kā līdzīgas, tam īsti nemaz neatbilst - gan Foals, gan MGMT tomēr spēlē citādu mūziku, jo The Holidays es drīzāk raksturotu kā visai lēnu, tumšu sērfroku, kurā, iespējams, vissvarīgākie instrumenti ir dažādi sitamie, nevis kā diezgan ikdienišķu indie. Klausoties šo plati var rodas asociācijas ar pludmales ballītēm, kas tiek rīkotas ziemas vidū iekštelpās — gluži kā filmā The Social Network. Šādā atmosfērā austrālieši iederētos perfekti, turklāt labākie skaņdarbi — Heavy Feathers, Moonlight Hours, Days un Golden Sky — ir ar tieši šo noskaņu.

Kā jau minēju iepriekš, esmu diezgan drošs, ka par The Holidays mēs dzirdēsim vēl daudz un dikti. Ja meklējat čilīgu ierakstu ballītei ar vasarīgu tematiku — šī noteikti ir Jūsu īstā izvēle!

8/10