The Script - Science & Faith

Iepriekšējā desmitgadē pietika kādam mūziķim vai grupai kļūt populārai, un uzreiz tai radās daudzi jo daudzi sekotāji, no kuriem paprāva daļa kļuva vismaz tikpat zināmi, ja ne zināmāki par pionieriem. Vieni no uzskatāmākajiem piemēriem ir īri The Script — trio muzicēja jau kopš 1996. gada, bet atpazīstamību ieguva vien 2007. gada nogalē (līdz tam pat neviens ieraksts nebija izdots). Viņi bija precīzi trāpījuši ar laiku, kad piedāvāt savu "jauno" skanējumu — blices, kas līdz šim ieņēma klavieru poproka noteicošo vietu (Coldplay un Keane) bija nedaudz pavirzījušās nostāk, darbojoties pie savādākiem ierakstiem, kas stilistiski bija pamatīgi izmainījušies (attiecīgi Viva La Vida Or Death And All His Friends un Perfect Symmerty), tādējādi dodot iespēju citiem ieņemt viņu iepriekšējo nišu. Pirmie to paveica tieši šī stāsta varoņi, kuri ar lieliskām popdziesmām kļuva par vieniem no galvenajiem 2007./2008. gada māksliniekiem.

Tagad, pavisam nedaudz nekā divus gadus pēc The Script, apvienība ir atpakaļ, piedāvājot, principā, visu to pašu, ar pavisam nelielām, principā, nemanāmām izmaiņām. Īpaši pat negribas nosodīt šo izvēli — galu galā, ja esi popmūziķis, kurš no viena diska izdod piecas dziesmas kā singlus (tieši tas tika izdarīts iepriekšējā platē), tas ir veids kā radīt hītu pēc hīta, jo eksperimentējot var gadīties arī kas tāds, ko fani nenovērtē. Mēs jau atkal dzirdam samērā vienkāršus pantiņus ar lipīgiem piedziedājumiem, kā arī vismaz pāris singalongiem katrā no kompozīcijām. Arī instrumentu izmantojums palicis tas pats iepriekšējais — minimāli izmantotas ģitāras (tā, lai akurāt nebūtu par maz), pāris klavieru akordi, aktīvas, bet vienkāršas bungu partijas un, voila — The Script dziesma ir gatava!

Īpaši gribas uzsvērt kolektīva solista Denija O'Donghjū vēlmi vairākos no gabaliem veikt tādu kā improvizētu repošanu jeb deklamāciju — kopā ar poproku tas izklausās, maigi izsakoties, savādi. Šeit gribētos atkārtot to, ko man teica kāds draugs — Denijs, šķiet, reizēm nespēj izlemt, kura no viņa talanta šķautnēm — viegli protestējošs reperītis vai arī Krisa Mārtina lielākais fans — ir tuvāka. Par laimi jāatzīst, ka galu galā tiek izdarīta pareizā izvēle (par labu popam), un deklamēšana tiek veikta vien reizumis.

Klausoties Science & Faith, ne uz mirkli nepamet sajūta, ka šis varētu būt teju jebkura seriāla ar romantisku ievirzi, it īpaši tīņu drāmu, skaņu celiņš, jo katrs no desmit skaņdarbiem teicami iederētos dramatiskā atmiņu ainu montāžā. Tas, protams, vīriem nozīmē labas ziņas — jau atkal gandrīz viss disks tiks izmantots visdažādākajās filmās, kas viņiem dos papildus ienākumus un slavu. Izdevīgi.

Ar sarežģīto uzdevumu — otrā ieraksta radīšanu — īri ir tikuši galā labi. Neviena tāda superhīta kā The Man Who Can't Be Moved, šķiet, nav, taču arī bez ekstraklases pietiek dziesmu, lai izdotu vismaz piecus singlus. Tas šajā gadījumā ir pats galvenais.

6/10

P.S. Izlēmu pievienot arī dziesmu Walk Away — ja Linkin Park spēlētu popu, tas izklausītos šādi, vai ne?