Šī hipsterīgā projekta galvenais vaininieks ir Luiss Vaskezs — vīrs, kas nāk no San Francisko, tiesa viņam ar šo hipiju kultūras centra muzikālo pusi saistība ir tikai tāda, ka pa brīvdienām gan cilvēki ar puķēm matos, gan Vaskeza jaunskungs mēdz pabāzt zem mēles kādu sēni ar psihotropu iedarbību. Pārējais? Vaskezs spēlē gotisku post panku ar industriālu, šūgeizisku un trokšņainu ievirzi, tiesa savā savdabīgā garā, domājams, ka vispasaules mūzikas blogi noteikti ir izdomājuši The Soft Moon dažnedažādākos jaunu žanru apzīmējumus.

Neskatoties uz plates kopējo atmosfēru, kas ir drūma, spokaina, ledusauksta tā savā ziņa ir pat ļoti dejiska plate, nešaubos, ka skolas diskotēkās dziļos Latgales nostūros tiek spēlēi tādi gotu tehno grāvēji kā Breathe The Fire vai Tiny Spiders un jaunatne dejo pie šīs dzīvesprieka pilnās mūzikas. Bet nopietni runājot, tad trakulību pilnās veļu laika ballītēs Ulbrokas kapos  vai kapu svētku afterparty šī mūzika iederas vienkārši perfekti.

Plates pirmā puse runājot tēlaini ir īsta gotu himnu kapsēta pilna ar čukstošiem trokšņu ērmiem gluži kā klasiskos astoņdesmito gadu gotiskā post punk ierakstos, bet pēc nosacītās balādes When It's Over, plate mūs aizved uz Vāciju septiņdesmito gadu sākumā un vidū, kad tur tika radīts savdabīgs progresīvais roks. Domāju, par manu plates absolūto favorītu Paralleles jūsmotu gan Klauss Dingers, gan Damo Suzuku. Tieši šādā krautroķīgi gotiskā garā plates arī noslēdzas.

Platei pa lielam nav lielu mīnusu vai vāju skaņdarbu, tā ir teju izcila, tiesa brīdinu iepriekš, ja jūs biedē inovācijas mūzikā spokainu trokšņu jomā, tad labāk ierakstiet Arcade Fire diskogrāfiju kasetē un baudiet īstu troksni.

7,5/10

Šiem džekiem ar The Cure nav nekāda sakara