The Walkmen - Lisbon

Šķiet, tas bija vēl vakar, kad The Walkmen 2002. gadā debitēja ar lielisko Everyone Who Pretended To Like Me Is Gone, taču viņu īstā slavas stunda pienāca 2004. gadā, kad tika izdots Bows + Arrows. Plati slavēja teju visi kritiķi (neizprotama bija Rolling Stone nostādne ieliekot 2/5), turklāt tajā iekļautais singls The Rat ir atzīts par vienu no aizgājušās desmitgades labākajiem... Tā nu gluži nemanot, blice 14. septembrī izdos jau sesto studijas ierakstu (piekto, ja neskaitām kaverversiju ripuli Pussy Cats).

Vienmēr esmu apbrīnojis šo mūziķu spēju transformēties, tajā pašā laikā saglabājot sevi. Iesākuši kā indie un garāžroka apvienība, gadu gaitā skanējums ir kļuvis gaistošāks, vieglāks, un nu jau The Rat laikiem raksturīgā agresivitāte ir palikusi tālās, tālās atmiņās. Lisbon vīri piedāvā ko iepriekš viņu izpildījumā nedzirdētu — sērfroku ar rokenrola pieskaņu, turklāt tam visam komplektā pievienojot barokpopa elementus. Interesanti, ka iepriekš galveno žanru — indie — dzirdam vien ļoti fragmentāri un mazos daudzumos. Nenoliedzami, šis ir intriģējošs stilu savienojums, kas raisa interesi par to, kāds būs rezultāts.

Jāsaka,  ka iznākums ir citādāks, nekā gaidīts — jā, albums ir plūstošs, jā, albums ir viegls un gaisīgs, jā, tas skan labi, taču tam trūkst pamatīguma — liekas, ka skaņas izskan un vienkārši izkūp gaisā, paliekošs iespaids nesaglabājas. Reizēm tas nebūt nav slikti, taču vai tā ir arī The Walkmen gadījumā, neesmu drošs. Viņi tomēr vienmēr izcēlušies ar pamatīgu un atmiņā paliekošu mūziku, tas, ko dzirdam tagad jau sāk balansēt uz robežas, kad grupa pazaudēs savu "es". Starp citu, par šo skanējumu ir atbildīgs producents Džons Kongletons, kura kontā iepriekš ir visdažādāko žanru pārstāvju darbi, piemēram, R. Kelly, Merelina Mensona, Anthony And The Johnsons, arī dažāda veida indie pārstāvji kā Chairlift un Modest Mouse.

Neskatoties uz iepriekš izteikto kritiku, subjektīvi man disks patīk (daži citi kolēģi gan diezgan skeptiski par to izsakās), turklāt tā lielais pluss ir tas, ka mākslinieki, turpinot savu evolūciju no singlu autoriem uz albumu autoriem, šķiet, ir noslēguši. Ja iepriekš konceptuālisma neesamība bija viens no lielākajiem trūkumiem, tad šobrīd kvintets ir teju iekāpis otrā grāvī, un tikai viena dziesma (šobrīd aktuālā Stranded) ir spējīga būt kā kvalitatīvs, atsevišķs singls. Šoreiz gan negribētos par to piekasīties (galu galā, tieši tāds kurss bija uzņemts jau ilgāku laiku), taču arī par atsevišķiem spēcīgiem skaņdarbiem nākotnē aizmirst nevajadzētu.

Esmu pārliecināts — grupas fani un daiļrades pazinēji, noklausoties Lisbon, noteikti būs pārsteigti un izbrīnīti. Saiknes ar iepriekšējiem albumiem teju izzudušas, muzikālā daudzveidība ir manāmi palielinājusies. Šis nav spilgts ieraksts, drīzāk tas der kā ļoti, ļoti kvalitatīva fona mūzika dažādos dzīves gadījumos. Un tas nebūt nav slikti!

7/10