Titus Andronicus – The Monitor
Titus Andronicus ir grupa, kurai patīk blenderēt dažādus muzikālos žanrus tā radot epohālas 7 minūšu dziesmas ar paaugstinātu emocionalitāti un spurainību. Debijas albums The Airing of Grievances 2008. gadā uzlika augstu latiņu grupas tālākajai attīstībai, tas tiešām bija aizraujošs un smieklīgs ceļojums pankroka, indīroka, šūgeiza un low fidelity alkoholisma pasaulē un šķita, ka grupai būs grūti radīt kaut ko līdzīgu un tik pat labu. Dziesmas par grupas dalībnieku dzīvi pēc iznākšanas no dzemdes, Josetu no Nazaretes un Albertu Kamusu var uzskatīt par mūsdienu mūzikas klasiku, ne velti grupai ir izveidojušies savi uzticami fani un Titus Andronicus jau var uzskatīt ja ne par kulta grupu, tad par kultiņa grupu gan.
The Monitor ir grupas otrais albums. Parasti grupām pēc labiem debijas albumiem vienmēr ir problēmas ar otro albumu muzikālajām kvalitātēm. Šoreiz Titus Andronicus ir izdevuši nebūt ne sliktāku un varbūt pat maķenīt labāku albumu nekā savu 2008. gada debijnieku. Sākotnēji es gan tā nedomāju, jo tomēr tādam neambiciozam cilvēkam kā man bija grūti pierast pie šādas epohālas skaņas. Vienīgā dziesma, kas mani aizķēra pirmajā klausīšanās reizē bija teicamais popsingls Titus Andronicus Forever, patiesībā kaut kam tādam ir grūti pretoties, jo dziesmas vārdi sastāv tikai no viena teikuma Enemy Is Everywhere. Klausoties albumu otro reizi jau sāku aprast pie šī epohālā skanējuma un nācās secināt, ka pirmās trīs dziesmas ir absolūti lieliskas. A More Perfect Union ir perfekts visu grupas elementu apvienojums vienā dziesmā, pēc šīs dziesmas seko jau minētais Titus Andronicus Forever, bet No Future Part III atkal ir episki teicams gabals ar lipīgu sloganu dziesmas beigās You’re Always Be A Loser. Šādu emocionalitātes devu man spēj dot tikai Sunny Day Real Estate vecie ieraksti. Vēl lieliskas dziesmas manuprāt ir noslēdzošais 14 minūšu The Battle Of Hampton Roads un iespējams visu laiku labākā dziesma par marihuānu (vismaz tā par šo dziesmu liecina tās nosaukums) A Pot In Which To Piss.
Nedomāju, ka kāda vēl cita grupa spētu ierakstīt konceptuālu albumu par amerikāņu pilsoņkaru, lai tas tiešām izklausītos labi. Ja godīgi, tad tas nemaz neizklausās labi, bet par teicamo humora izjūtu, oriģinalitāti un šarmu grupa ir pelnījusi birku "viens no gada albumiem"
8,5/10