We Were Promised Jetpacks - In The Pit Of The Stomach
Man ir grūti izskaidrot, kāpēc, bet We Were Promised Jetpacks pavisam noteikti var ierindot starp pēdējos gados nepelnīti aizmirstākajām grupām. It kā viss tika darīts pareizi — viņi spēj sniegt lieliskus koncertus, to dara daudz, debijas ierakstu These Four Walls augstu vērtēja kā kritiķi, tā klausītāji, tomēr cerētie panākumi tā arī nav atnākuši. Vai jaunais In The Pit Of The Stomach ir pietiekami labs, lai palīdzētu viņiem iekļūt indie un postpanka pazīstamāko bliču vidū? Par to šajās rindās.
Salīdzinot ar debiju pirms diviem gadiem, izmaiņu skanējumā nav pārāk daudz, ikviens, kurš viņus ir dzirdējis pirms tam, noteikti atpazīs apvienības muzikālos vaibstus. Mūsu priekšā joprojām ir indie un postroka sajaukums, kurš īpaši neatšķirās no žanra vispārpieņemtajām normām un standartiem (lai arī nostrādāts ļoti labi). Nekur nav pazudusi arī vīru šķietami nebeidzamā enerģija, kaut gan tajā pat laikā viņi ir kļuvuši nobriedušāki kā muzikāli, tā tekstu ziņā. Tāpat patīkami, ka šis albums ir dinamiskāks par iepriekšējo, kas šāda stila mūzikai ir vitāli nepieciešams.
Diezgan interesants un atzīmēšanas vērts ir producentu (ar to nodarbojusies pati grupa sadarbībā ar Endrū Bušu un Pīteru Katisu) darbs. Neteikšu, ka man personīgi tas ļoti patīk, tomēr lēmums vokālu brīžiem atbīdīt otrajā plānā aiz skaļām ģitārām un bungām, radot tādu kā demo ierakstu skaņu, ir lielisks. Arī citas detaļas, īpaši ģitāras, reizēm ir vienkārši skaļas, šķietami bez jebkādām producēšanas pazīmēm (nedaudz atgādinot lieliskos Pulled Apart By Horses) , tādējādi piedodot īpašo raupjuma šarmu, kas We Were Promised Jetpacks pat ļoti piestāv.
Jau minēju, ka muzikāli šis disks ir praktiski identisks pirmajam, kas vienlaicīgi ir tā lielākais pluss un mīnuss. Grupas un žanra faniem noteikti patiks, arī ikdienišķie klausītāji diez vai iebildīs, bet cik ilgi tā var turpināt? Es nekad neesmu bijis starp tiem, kuri prasītu pārmaiņas tikai pārmaiņu pēc, bet šoreiz tās ir nepieciešamas, jo, lai gan sava stila robežās viņi ir lieliski, vienīgais gabals, kurš iespiežas atmiņā, ir Act On Impulse, kurā viņi vismazāk izklausās pēc sevis (vēl kāds saskata līdzību ar episko Spanish Sahara, ko izpilda Foals?). Ļoti ceru, ka turpmāk šāda veida eksperimentus un atkāpes no šķietami pieņemtajām normām skotu izpildījumā dzirdēsim arvien biežāk un biežāk.
Atgriežoties pie ievadā izteiktā jautājuma, mana atbilde šoreiz būtu drīzāk nē, nekā jā. It kā In The Pit Of The Stomach ir labs albums, bet tam pietrūkst tā sauktais „it” faktors. Ja vēlies jauku, patumšu, nedaudz pat depresīvu rokalbumu rudenim, šis varētu būt tieši laikā, bet atceries — kopumā debija bija labāka.
7/10
