Weezer - Hurley
Par Weezer visa pasaule sāka runāt 1994. gadā, kad iznāca grupas debijas albums ar desmit vienkārši nevainojamām ģitārroka popdziesmām, kas guva gan kliedzošas skatītāju sajūsmas, gan vēl kliedzošākas kritiķu jūsmu plūdas. Pēc 2 gadiem iznākušais Pinkerton sākotnēji īsti netika novērtēts, jo grupas mūzika bija kļuvusi dīvaināka un emocionālāka, bet Riversa Kuomo absurda pilnie dziesmu teksti bija sasnieguši savu augstāko virsotni, tādēļ gan kritiķiem, gan grupas faniem bija vajadzīgs laiks, lai iemīlētu šo albumu. Diemžēl pēc šī albuma iznākšanas no grupas aizgāja viens no tās centrālajiem tēliem basģitārists Mets Šārps (visiem grupas pirmo albumu faniem iesaku Meta solo projektu The Rentals), rezultātā grupa uz laiku pajuka, bet Rivers Kuomo ieslīga depresījā un bez maz vai no savām mājām neizgāja veselu gadu. Daži kritiķi uzskata, ka tieši noslēgtībā pavadītais gads vitālā roka četrinieka līderi padarīja par garlaicīgu mainstream roka bagātnieku, kas liekams vienā plauktā ar džekiem no Panic at the Disco.
Jā grupas iepriekšējie seši albumi, kas iznāca laika periodā no 2001. gada līdz 2009. gadam savās muzikālajās kvalitātēs svārstījās no apzīmējuma "ļoti ļoti ļoti vāji (2005. gada albums Make Believe un pērnais Raditude) līdz "viduvēji ar pāris Bilboard Top 10 prāt labām dziesmām" Vai jaunā desmitgade Riversam Kuomo, Brianam Bellam, Patrikam Vilsonam un vārdā neminamajam basistam būs muzikāli, nevis komerciāli, veiksmīgāka? Vai Hurley ar iespējams asprātīgāko gada vāciņu (šogad Weezer ir arī vairāki citi konkurenti) ir labākais grupas albums kopš 1996. gada?
Ja pirmais jautājums ir retorisks, tad uz otro atbilde gan ir skaidra — Hurley ir labākais grupas albums kopš Pinkerton, lai gan tas nebūt nav izcils un pat ne labs albums, bet tomēr to var noklausīties pat veselas divas reizes un tevi nesagaidīs caurejas izplūdes. Tieši minēto Pinkerton grupa savā jaunajā albumā ir centusies atdzīvināt un tas protams viņiem ir sanācis tikai daļēji, jo neviena dziesma jaunajā albumā nav ne uz pusi tik spēcīga kā jebkura cita dziesma pirmajosgrupas albumos. Bet tomēr viena dziesma — Unspoken, kas sākas kā akustiska balāde līdz pāraug ļoti emocionālā Weezer ģitāras rifā, šim līmenim ir tuvāk nekā citas dziesmas. Vēl gribētos izcelt Where's My Sex?, kuru grupa sarakstīja kopā ar alternatīvā kantrī zvaigzni Raeinu Adamsu ar ļoti asprātīgu un pat nedaudz muļkīgu (labi, ne nedaudz) dziesmas tekstu ("Where's my sex?/I thought it was here/Under the bench/But it isn't there.."), kā arī pirmo plates singlu Memories, kas ir nostaļģisks pophits Pinkerton ēras garā ar emocionālu dziedājumu un izkropļotiem sintezatoriem jau minētā albuma garā. Arī pārējām plates dziesmām nav ne vainas, vienā dziesmā Hang On piedalās mūsdienu komēdiju zvaigzne Maikls Cera, muzikāli radot asociācijas ar Arcade Fire, bet abas noslēdzošās dziesmas, kuras grupai palīdzēja sarakstīt tādi leģendāri dziesmu autori kā Linda Perija (Kortnijas Lovas dziesmas un dažādi numur viens grāvēji) un Maks Deiviss (sacerējis In The Ghetto, kuras populārāko versiju ir izpildījis Elvis), gan īsti nav izdevušās.
Grupai kura ar labu dziesmu sacerēšanu pēdējos padsmit gados nodarbojusies tikai epizodiski izdot labu albumu ir grūti un Weezer to tikai pierāda, tādēļ vērtējums diemžēl nebūs augstāks, bet tomēr grupa ir centusies. Beidzot...
Albumam lieku 6,5 zvaigznes no 10.
