Women - Public Strain

Sāksim ar to, ka Women, lai gan vienmēr ir bijusi tikai kārtējā parastā shitgaze blice (gluži kā Wavves vai Times New Viking), tomēr kaut kāds maģisks spēks viņus atgrūž no šo grupu primitīvisma un drīzāk pietuvina shitgaze nākamajam līmenim, un drīzāk gribas viņus ielikt "We're Pink Floyd, B*tch" sadaļā, nevis likt vienā maisā ar visādiem noizpozeriem. Personīgi, mani interesētu kā izklausītos šīs grupas albums kādas lielas ierakstu kompānijas paspārnē. Protams, būtu jāuzaicina ļoti, ļoti, ļoti talantīgs producents, kas to visu nepārvērstu nepārāk labi ožošā komercproduktā un saglabātu grupas vokālista ģeniālo toni.

Grupas Women, kuras debijas albums iznāca 2008. gadā, un tā dziesma Black Rice pelnīti saņēma spilgtas kritiķu slavas dziesmas, skanējums ir ļoti hipnotisks lo-fi garāžroks, brīžiem iestarpinot kaut ko no sērfroka, shoegaze, krautroka vai kāda cita žanra. Ne velti Women ir iesildījusi tādas grupas kā Mogwai un Eric's Trip un noteikti, ka viņi iesildītu arī Pink Floyd, ja vien šie ģēniji nebūtu izjukuši.

Public Strain, kas interesanti Eiropā iznāca mēnesi ātrāk nekā grupas mājās — Kanādā, ir viengabalaini skanošs hipnotisks darbs. Jau ar ievadošo Cant You See Women mūs ieved savā hipnotiskajā pasaulē, īpaši lieliski skan nepieradinātais grupas vokālista Patrika vokāls. Nākamās divas dziesmas ir vairāk panciskas, un nepārliecina tik ļoti kā hipnotiski melanholiskie grupas darbi, kādi ir sekojošie Penal Colony un Bells. Lielisks ir arī krautroķīgais China Steps. Bet diemžēl neviena no šīm dziesmām neaizsniedzas līdz Black Rice līmenim.

Kopējais verdikts varētu būt tāds — sasodīts, lielās kompānijas, dodiet šiem džekiem naudu, lai viņi var ierakstīt jauno Dark Side Of The Moon ... Bet šobrīd grupa mierīgi balansē starp Pink Floyd un tām grupām, kurām Pink Floyd riebjas, kas ir kaut kas unikāls un cerams, ka nākotnē grupa būs tā, kura visiem riebjas, lai gan klusībā šie viepļi lasa erotiskos žurnālus Women mūzikas pavadībā.

Albumam lieku 8 zvaigznes no 10.

Women — Black Rice (Women, 2008)