Ladytron - Gravity the Seducer
Laipni lūgti 80to gadu stilīgo, tumsas apsēsto jauniešu ballītē. Jaunais, jau piektais Ladytron albums atgriež tā klausītājus laikā, kad melnbalta pasaule un uzkasīti matu sakārtojumi Roberta Smita stilā bija modes kliedziens.
Jāatzīst, ka pēdējo gadu laikā biju piemirsusi šo grupu, kura patiesībā bija izdevusi lieliskus albumus, un šobrīd tik aktuālo un bieži kopēto 80to gadu parauga sintīpopu spēlēja jau no 1999. gada. Mūziķi kopš debijas ir spējuši saglabāt sev raksturīgu skaņu, īpaši nemainoties. Gaumīgajā skanējumā manāmas atsauces uz jaunajiem romantiķiem un new wave, bet ēteriskais vokāls un drūmā elektronika rada mazliet gotiskas noskaņas.
Jaunajā ierakstā vairs nav manāmas tik lieliskas dziesmas kā viņu lielākais hits Destroy Everything You Touch, kā arī citi singli kā Ghosts, Seventeen vai Playgirl. Kā lielāko mīnusu varētu nosaukt aranžējumu daudzveidības skopumu — izklausās, it kā grupa būtu atradusi kādu vienu sev patīkamu muzikālo elementu un nolēmusi to iesaistīt vairākās dziesmās, katrā to tikai nedaudz citādāk apspēlējot.
Neskatoties uz to, ierakstā ir daži skaņdarbi, kuri ir pelnījuši ievērību — ievadošais White Elephant, kurš ir arī pirmais singls no albuma, ar grupas skanējumam neierastu gaišu noskaņu; White Gold — ļoti izteiksmīgs un ekstravagants; kā arī otrais singls Ace Of Hz, kurš pēc savas būtības ir diezgan līdzīgs White Elephant, bet es tomēr nespēju izlemt, kurš man patīk labāk. Ja šķiet, ka Ladytron rada tikai vidēja tempa mūziku, paredzētu klausīties tumšā novembra vakarā, klaiņojot pa tukšām ielām, tad jūs vēl neesat dzirdējuši instrumentālo skaņdarbu Ritual, kurš, iespējams, ir dejiskākais darbs grupas daiļradē.
Lai arī tās nekad nekļūs par hitiem vai pat par radio ētera cienīgiem darbiem, divas dziesmas — 90 Degrees un Altitude Blues mani uzrunāja īpaši. Manuprāt, tieši šie divi skaņdarbi ir īstas pērles, kas perfekti iederēsies rudens un ziemas plejlistē.
Lai nebūtu jāsaka, ka Gravity the Seducer nav atrodams nekas jauns, bet tikai viņiem tipiskais tumšais elektropops, ir jāmin fakts, ka atšķirībā no iepriekšējiem, vairāk popsīgajiem albumiem, kur vokāls bija primārais, bet sintezatori tikai kā pavadījums, šajā ierakstā balss ir iestrādāta iekšā sarežģītajā, daudzslāņainajā elektroniskajā skaņā, veidojot vairāk atmosfērisku skanējumu.
Albums kopēji nav slikts, taču tam pietrūkst īpašās dzirksts, tās atšķirības un unikalitātes starp viņu pašu iepriekšējiem un albumiem vispārēji, kas padarītu to par vienu no gada labākajiem darbiem. Grupai ir visas iespējas izpausties turpmāk un rast jaunu iedvesmu, ko es no sirds arī novēlu.
6/10