Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

TUVĀKIE NOTIKUMI

MARTS
28: Singapūras Satīns, Palladium koncertzāle
APRĪLIS
16: Ville Valo, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Stereophonics - Grafitti On The Train

Normunds Vucāns, 2013. g. 7. martā

Stereophonics vienmēr ir bijusi viena no tām grupām, kas parasti negozējas avīžu pirmajās lapās, kuru dziesmas radio stacijās parasti netiek atskaņotas kā nedēļas karstākie jaunumi, un par kuru katru soli neziņo mūzikas mediji. Liekas, ka ir gana viegli palaist garām kādu jaunu blices singlu vai pat albumu, taču, neskatoties uz to visu, viņi ir pamanījušies kļūt par vienu no svarīgākajām un koncertu ziņā pieprasītākajām britu rokgrupām. Un ir diezgan liela pārliecība, ka arī jaunais albums Graffiti On The Train nekādas dižās izmaiņas visos manis iepriekš nosauktajos aspektos neieviesīs.

Kopš 2009. gada, kad tika izdots mūziķu iepriekšējais ieraksts Keep Calm And Carry On, gana daudz kas ir noticis un mainījies, kas lieliski dzirdams visas plates garumā. Tā kā pērn apvienību pameta tās bundzinieks Havjērs Veilers, par viņa aizstājēju tika nosaukts bijušais Noisettes dalībnieks Džeimijs Morisons, kas rezultējies daudz tiešākā, vieglāk pamanāmā un izteiktākā sitaminstrumentu skanējumā. Tiesa, par šo notikumu daudz ievērojamāku iespaidu ir atstājusi kolektīva pirmā bundzinieka Stjuarta Keibla nāve 2010. gadā. Šis fakts ļoti lielā mērā atbalsojas diska tematikā — blakus Stereophonics tik ierastajiem stāstiem par mīlestību, kuri arī šoreiz ir ievērojamā daudzumā, klausītājiem tiek piedāvāti arī ievērojami nopietnāki un reizēm — arī skumjāki teksti par ilgām, nesatikšanos, attālumu, sāpēm un arī nāvi.

Muzikāli jaunais materiāls nav vērtējams viennozīmīgi. No vienas puses, sajūtas ziņā tas ir ļoti vienots darbs, un to uzliekot kā fonu, paviršāks klausītājs kopējā masā pamanīs labi ja dažas dziesmas, turklāt noteikti piebildēs — ģitāras visu laiku ir noskaņotas praktiski vienādi. Tas viss ir taisnība, bet tajā pašā laikā stilistiski ir sastopamas gana daudzi žanri— stadionu roks žanra labākajās tradīcijās, alternatīvais roks, dziesmas ar blūza, kantorī vai pat industriālā roka iezīmēm, akustiski skaņdarbi un gana agresīvi gabali, kas vietām velk uz Queens Of The Stone Age pusi, nevis velsiešu ierasto izpildījumu.

Līdzīgi kā abos iepriekšējos mūziķu albumos, arī šim lielākais trūkums ir Dakota līmeņa hīta trūkums, kas veikumu uzreiz paceltu jaunā līmenī. Protams, galvenos singlus (attiecīgi It Means Nothing un Innocent) no šiem abiem ierakstiem atminos gana labi, taču tikai tad, kad pēc ilgāka pārtraukuma atvēru diskus, lai pārbaudītu — vai tiešām ir tā, ka no tiem līdz šodienai nav palikusi neviena dziesma, kas būtu pelnījusi ieņemt vietu starp grupas labākajām. No 2013. gadā izdotajiem desmit skaņdarbiem diviem pavisam noteikti ir iespējas nepazust vēstures anālēs kā singliem — jau izdotajam Indian Summer, kā arī ievadošajam We Share The Same Sun, kas burtiski izkliedz „hīta potenciāls” un „stadionu singalongs”. Viss pārējais noteikti nav radīts, lai iekarotu topu virsotnes vai lielu radio raidlaiku, taču caur un caur izstaro stadionu mūzikas estētiku, un ir jūtams, ka īsto šo kompozīciju spēku var izjust tieši dzīvajā tajā mirklī, kad vismaz vēl padsmit tūkstoši cilvēki, kas atrodas blakus, skaļi kliedz līdzi vārdiem.

Principā pēdējie vārdi arī vislabāk raksturo Graffiti On The Train — Stereophonics lieliski apzinās savu stadionu izpildītāju lomu, saprot, ko viņi var, bet ko — nevar izdarīt, tāpēc pieturās pie lietām, ko pieprot. Disks īpaši nepārsteidz, taču arī neliek vilties, un ja ar šādām domām, bez īpašām cerībām, to atvērsi, lai izmantotu par skaņu celiņu atslodzes brīdim, vīlies visdrīzāk nebūsi.

6,5/10

Tavs komentārs