Beach Fossils - Somersault
Gada pirmajā dienā apņemties, un jau nākamajā rītā par to aizmirst — tā ir tradīcija, kas, laikam, nekad nepazudīs no cilvēka dzīves ritējuma. Iespējams, tieši pirmajā janvārī kādu apņemšanos veica arī četri Bruklinas jaunieši — šogad izdot jaunu plati pēc četru gadu pārtraukuma. Tā nebija pirmā reize, kad viņi to apņēmās izdarīt, bet līdz šim tas ne reizi nebija izdevies, jo katra gada beigās kā nebija ieraksta, tā nebija. 2017. gads bija citāds, un pašlaik, rokās turot plati, kuras labējā stūrī ir glīts uzraksts Beach Fossils sarkanā krāsā, atliek tikai uzslavēt puišus, ka beidzot izdevās novest šo lielo apņemšanos līdz galam, izdodot vienu no saviem kvalitatīvākajiem ierakstiem.
Apdziedot tieši apņemšanās un solījumus, kā arī to neizpildi, četrotne ar Dastinu Peiseru priekšgalā ievada savu jaunāko albumu Somersault. Jau no paša sākuma kļūst skaidrs, ka viņi atkāpjas no tik labi zināmā, ģitārās balstītā, skanējuma, kuru jau pierasts saistīt ar Bruklinā bāzētajām indie grupām. This Year ir visai īss, viegls indie pop skaņdarbs, kas var radīt asociācijas ar nesen jaunu albumu izdevušajiem Real Estate, tikai Beach Fossils skanējumu varētu dēvēt par sapņaināku. Patīkams pārsteigums ir dziesmas otrajā pusē skanošās stīgas, kuras albumā var dzirdēt vēl vairākkārt.
Arī sekojošais Tangerine saglabā This Year uzstādīto latiņu un turpina attīstīt jauno skanējumu, kas ir daudz gaišāks, salīdzinot ar Clash The Truth. Tieši paplašinot izmantoto instrumentu skaitu, iesaistot stīgas, pūšamos instrumentus, taustiņus, tiek radīta jauna noskaņa, kas sākotnēji var šķist nedaudz sveša. Viņu daiļrades pazinējiem gan nebūs grūti atpazīt solista balsi, kā arī ģitārās balstītos melodiskos pavadījumus, jo jaunie elementi neaizstāj pilnībā vecos. To var teikt, piemēram, par vienu no singliem Down the Line, kas jau no pirmajām basģitāras skaņām rada vēlmi atkal noklausīties viņu iepriekšējos ierakstus.
Nonākot līdz Saint Ivy noslēgumam, izdzirdot vispirms flautas, pēc tam sekojošo ģitāras solo un fonā skanošās klavieres, ir vēlme pārliecināties, vai netīšām nav sākusi skanēt kāda The Beatles dziesma. Iegrimstot sešdesmitajos un septiņdesmitajos, Beach Fossils atrada veidu, kā radīt kaut ko pavisam jaunu, neaizmirstot to, kas darīts līdz šim. Saint Ivy gadījumā uzmanība ir jāvērš tekstam, kurā izskan rindas “Wanna believe in America / But it's somewhere I can't find”. Tādējādi tekstiem par jaunību un personīgiem pārdzīvojumiem tiek pielikts vēl politiskais slānis, kas ir tik aktuāls šajā brīdī. Līdz šim kaut kas nedzirdēts apvienības mūzikā bija arī spoken word, ko dziesmā Rise demonstrē pieaicinātais Cities Aviv, un kas ļoti labi iekļaujas kopējā albuma kontekstā. Varbūt mazāk pamanāms, bet ne mazāk vērtīgs, papildinājums ir arī Slowdive solistes Reičelas Gosvelas balss, kura piedalās Tangerine.
Lai arī grupas skanējumā jauninājumu ir daudz, un arī pats albums ir tikai aptuveni pusstundu garš, brīžiem tas var nogurdināt un pazaudēt klausītāja uzmanību. Veicot šādas pārmaiņas, pat ja tās ir vērtējamas kā izdevušās, kolektīvs riskē zaudēt savu uzticīgamo klausītāju, kas bija radis pie iepriekšējā skanējuma. Te gan jāsaka, ka ikvienam saprātīgākam Beach Fossils cienītājam būs skaidrs, ka ceturto reizi atkārot to pašu vairs nav jēgas, un ir jāmāk attīstīt sava skaņa. Nav arī pamata vilties, jo pārmaiņas ir ļoti pārdomātas, un to rezultātā ir tapis viens no viņu labākajiem albumiem.
7.5/10
