Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

TUVĀKIE NOTIKUMI

MARTS
28: Singapūras Satīns, Palladium koncertzāle
APRĪLIS
16: Ville Valo, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Festivāla apskats + fotogalerija: Loftas Fest '16

Lauris Anstrauts, 2016. g. 8. septembrī

Kalendārā augustu ir nomainījis septembris, kas nozīmē, ka neizbēgami jau ir piezadzies rudens. Tikmēr vasaras pēdējo nedēļas nogali jau otro gadu pēc kārtas pavadīju Viļņā, apmeklējot festivālu Loftas Fest. Festivāla muzikālā programma šogad bija izvietojusies uz četrām skatuvēm, lai gan atsevišķos brīžos mūziķu vai dīdžeju priekšnesumus varēja vērot vēl vismaz divās festivāla teritorijas vietās. Atšķirībā no pagājušā gada, kad pilnīgi visa festivāla teritorija bija pieejama tikai tiem, kas nopirkuši biļetes, šogad biļete bija vajadzīga tikai lai iekļūtu pašā Loftas koncertzālē, kur atradās festivāla galvenā skatuve. Tikmēr visa pārējā festivāla teritorija, tai skaitā trīs pārējās mūzikas skatuves — lielā āra skatuve, kuras programma tika atlasīta ar mūzikas konferences Europavox atbalstu, mazā ārā skatuve, kur uzstājās paralēli festivālam notiekošās mūzikas konferences What's Next In Music?dalībnieki, kā arī pagrabs, kurā nepārtraukti uzstājās dazādi dīdžeji — bija pieejama bez maksas. Pie festivāla ieejas gan visus pārbaudīja apsargi, tādējādi nebija jāuztraucas par indivīdiem, kas festivālu apmeklē ar pavisam nepareizajiem nodomiem.

Jāatzīst, ka, dažādu iemeslu dēļ, pirmajā vakarā uz festivāla teritoriju devos visai vēlu, festivālu iesākot ar īru rokgrupu The Academic, kas uzstājās uz Europavox skatuves. Lai gan vēroju viņu uzstāšanos visai ilgi, nekādu paliekošu iespaidu viņiem uz mani atstāt neizdevās. Negribas par viņiem gan arī teikt neko sliktu, jo grupas dalībnieki izskatījās pēc lādzīgiem čaļiem un viņu dziesmām ir patīkamas melodijas, tomēr tamlīdzīgu grupu Britu salās (kā arī daudzās citās valstīs) ir atliku likām, un īsti nebija redzams nekas, kas šo grupu manāmi izceltu starp citām.

Iespaidu uz mani, diemžēl, neizdevās atstāt arī britu apvienībai Formation, no kuriem noteikti biju gaidījis vairāk, jo viņi, galu galā, bija viens no festivāla pazīstamākajiem vārdiem, kuri saņēmuši padaudz uzslavu no britu mūzikas preses. Šajā gadījumā gan ažiotāža man nav saprotama, jo dzīvajā viņi izklausās vājāk nekā ierakstos, un viņu kopējais skanējums šķiet visai samocīts. Protams, jāņem vērā, ka viņi vēl pat nav izdevuši savu debijas albumu, tāpēc nākotnē ir iespējams pamatīgs progress, tomēr tas nemaina to, ka šobrīd, vismaz man, Formation šķiet visai garlaicīgi (par apmeklētāju skaitu un aktivitāti koncerta laikā viņiem gan nebija jāsūdzas).

To gan atsvēra negaidīts festivāla atklājums — projekts no Krievijas ar nosaukumu Oligarkh, kuri sajauc pareizticīgo dziedājumus un krievu tautas mūziku ar visai modernu elektroniku, dzīvajā to vēl paildinot ar iespaidīgām projekcijām (kas pārsvarā veidotas no vecu padomju filmu un multeņu kadriem). Neesmu pārliecināts, cik labi tas viss izklausās ierakstos, bet dzīvajā tas deva pamatīgu enerģijas lādiņu. Enerģijas netrūka arī lietuviešu hiphopa kolektīvam G&G Sindikatas, kuri uzstājas jau vairāk nekā divdesmit gadus un Lietuvā ir ļoti cienīti, ko varēja noprast arī pēc publikas dauzuma viņu koncertā. Kolektīva reperus un dīdžeju papildināja arī dzīvā grupa, tam visam nedaudz izklausoties pēc lietuviešu Jurassic 5.

Pēc tā lēnām bija pienācis laiks vakara galvenajam māksliniekam — franču producentam un dīdžejam Gesaffelstein, tiesa gan, viņa uzstāšanās nepavisam neizvērtās tāda, kā cerēts. Ieradies uz skatuves ar slaveno ievadu no Štrausa Also Sprach Zarathustra, viņš uzreiz iesāka ar savu lielāko hitu Pursuit, kas lika pūlim nekavējoties uzsprāgt, bet, jau pēc nedaudz vairāk kā minūtes, uzstāšanās bija beigusies, jo viņu neesot apmierinājusi skaņa. Tas gan liekas visai dīvaini, jo prasības attiecībā uz skaņu parasti ir galvenā daļa mākslinieka raiderī, un to, vai viss ir kā plānots, droši vien bija iespēja pārbaudīt arī pirms uzstāšanās, pie tam, nekādas pamanāmas problēmas ar skaņu nebija dzirdamas. Pēc notikušā festivāla organizatori uzņēmās pilnu atbildību, tomēr, pat ja tiešām viņi ar kaut ko bija nošāvuši greizi, manuprāt, Gesaffelstein rīcība izrādīja necieņu pret viņa faniem, daļa no kuriem bija mērojuši ceļu no Latvijas vai pat Igaunijas. Galu galā, ir gadījies redzēt mūziķus vai dīdžejus uzstājoties krietni sarežģītākos apstākļos. Protams, pēc visas šīs epopejas, virsroku ņēma nogurums, un devāmies pie miera ar nelielu vilšanās sajūtu.

Priekšā gan bija vēl viena festivāla diena, ko iesākām ar vienīgo Latvijas pārstāvi šajā festivālā — Alisi Josti - kura iesāka otrās dienas programmu uz Europavox skatuves. Tas viņai bija jau trešais koncerts Viļņā divu dienu laikā un otrais šajā festivālā, bet viņa izskatījās tikpat priecīga uzstāties kā vienmēr, un viņas trauslā un sapņainā mūzika arī izklausījās tikpat labi kā vienmēr. Tā kā tas bija pats dienas iesākums, viņas koncerts, diemžēl, nesavāca milzīgu pūli, bet tie, kas bija sanākuši, viņu atbalstīja visai skaļi, un šķiet, ka gan šajā, gan iepriekšējā vakara koncertā, viņa pilnīgi noteikti ieguva bariņu jaunu fanu.

Neilgi pēc tam uzstājās arī Latvijā vairākas reizes koncertējušais igaunis Argo Vals, kurš vienatnē, izmantojot ģitāru un sintezatorus, radīja skaistas skaņu ainavas, kuras ļoti labi iederējās saulainajā svētdienas pēcpusdienā. Tikmēr uz What's Next In Music? skatuves uzstājās baltkrievi Teleport, ar kuriem iepazinos vērtējot pretendentus uz Baltkrievijas labākā albuma godu. Ja ierakstā viņi izklausījās psihodēliski, tad dzīvajā tur dažbrīd vairāk saklausīju kaut ko no grunge. Uzreiz pēc viņiem uz skatuves kāpa arī poļu duets Coals, kuri jūlijā koncertēja arī Rīgā. Toreiz gan viņus noķert neizdevās, bet viņu spēlētais dream popun elektronikas sajaukums pārliecināja pietiekami, lai būtu drošs, ka nākamo viņu koncertu Rīgā pilnīgi noteikti centīšos nepalaist garām.

Tikmēr neko iepriekš nezināju par serbu grupu Repetitor, pie tam, arī pēc apraksta festivāla programmiņā nelikās, ka viņi varētu būt kaut kas īpašs. Tomēr, brīdī, kad sākās viņu uzstāšānās, atrados tuvumā skatuvei un labi, ka tā, jo izdzirdētais lika palikt līdz šī koncerta beigām. Šis trio spēlē ātru un mežonīgu rokmūziku, to papildinot ar tikpat ātru un mežonīgu kustēšanos pa skatuvi. Grupas vokālists / ģitārists un basiste barojas viens no otra enerģijas, savukārt bundziniece spēlē tik ātri, ka, to nofilmējot, liekas, ka skaties paātrinātu video. Šī uzstāšanās tiešām bija pašā laikā, jo deva milzīgu enerģijas devu, kas vakara gaitā vēl lieti noderēja.

Drīz vien jau klāt bija arī vakara galvenais notikums — britu grupas Daughter koncerts. Viņi pirms pāris gadiem viesojās Positivus festivālā, un visai labi izklausījās jau tad, bet šķiet, ka, līdz ar otro albumu, viņi ir pacēlušies jaunā kvalitātē. Pēc redzētā un dzirdētā likās, ka grupas dalībnieki ir sākuši komfortablāk justies prožektoru gaismās (jo pirms diviem gadiem likās, ka viņi joprojām ir nedaudz sakautrējušies), un viņi patiešām izskatījās un izklausījās ļoti pārliecinoši. Iesākuši ar jaunā albuma spēcīgāko dziesmu How, viņi nospēlēja patiešām aizraujošu koncertu, līdz pat Fossa un viņu lielākajam hitam Youth tā nobeigumā.

Pēc šīs uzstāšanās vēl paliku arī līdz Londonas trio Kero Kero Bonito koncertam, kas sākās diezgan vēlā nakts stundā. Kā jau varēja gaidīt, zinot par viņu saistību ar PC Musickolektīvu, viņu uzstāšanās bija visai teatrāla un pārspīlēta, piemēram, pie dziesmasFlamingo uz skatuves parādījās plīša flamingo vai Graduation laikā uz skatuves soliste atradās izlaiduma mantijā. Spriežot pēc grupas dalībnieku izturēšanās koncerta laikā, tas gan nav gluži uzspēlēti — viņiem vienkārši patīk būt nenopietniem, gan mūzikā, gan izdarībās uz skatuves. Festivāla noslēgumam tas bija tieši laikā un ne viens vien festivāla apmeklētājs viņu uzstāšanās laikā ļāvās dejām.

Rezumējot iespaidus par festivālu, sākšu ar tā mīnusiem — visā festivāla garumā organizatori nespēja pieturēties pie programmā norādītajiem uzstāšanās laikiem un pat secības — vairāki mākslinieki pat tika samainīti vietām (un te es pat nerunāju par Gesaffelstein — tā notika visā festivāla garumā). Kas vēl sliktāk — par šīm izmaiņām nebija arī nekādas informācijas, tādēļ tā arī nesapratu, kur programmā palika, piemēram, dāņu producenta Sekuoia uzstāšanās, lai gan, spriežot pēc fotografijām citos medijos, kādā brīdī arī viņš ir uzstājies.

Citu mīnusu gan nebija daudz, jo festivālā netrūka labas mūzikas un arī citu aktivitāšu (atsevišķi pieminēt vērts festivāla ēdināšanas zonas plašo izvēli un patīkamās cenas), kas abas festivāla dienas padarīja visai aizpildītas. No Latvijas mūzikas cienītāju skatu punkta festivāla galvenais pluss ir tas, ka, salīdzinot ar lielāko daļu Latvijas festivālu, Loftas Festorganizatori uzņemas lielākus riskus. Jā, Daughter, protams, Latvijā jau bija bijuši, bet tādus māksliniekus kā Kero Kero BonitoGesaffelstein un vēl vairākus Latvijā diez vai kaut kad tuvākajā laikā būs iespējams redzēt, tāpēc to cienītājiem ir vērts doties uz Viļnu (atliek tikai cerēt, ka nākamajos festivālos neviens neizspēlēs tādus jokus kā Gesaffelstein). Galu galā, ar kaimiņiem taču ir jādraudzējas, īpaši vēl, ja pie viņiem var dzirdēt labu mūziku.

Foto: Linda Miķelsone

Tavs komentārs