Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

TUVĀKIE NOTIKUMI

MARTS
28: Singapūras Satīns, Palladium koncertzāle
APRĪLIS
16: Ville Valo, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Guillemots - Walk The River

Normunds Vucāns, 2011. g. 23. aprīlī

Nešaubos, ka ikvienam no mums ir grupas, kuru darbībai sekojam pastiprināti, jo tās spēj atrast un aizskart tādu dvēseles stīgu, kādu citi nespēju uztaustīt. Tā rada īpašu sajūtu, kuru grūti izteikt vārdiem, reizēm to pat ir grūti sajust, tomēr zemapziņā zini — jā, tas ir kaut kas īpašs, tas ir kaut kas tieši man! Man viena no šādām grupām ir Guillemots, tāpēc šoreiz ar recenziju negribēju steigties — zinot, ka vismaz sākumā objektīvus spriedumus izteikt nespēšu, vismaz reizes divdesmit plati noklausīties gribēju. Sākuma migla ir pagaisusi, ļaujot uz lietām (cerams) paskatīties kaut nedaudz skaidrāk.

Es ilgi domāju, kā lai apzīmē to, ko šī grupa spēlē. Ne žanra ziņā, bet gan idejiski. Par to ilgi domāju, līdz, šķiet, atradu pareizo atbildi — kaut kad 2006. gada sākumā, neilgi pirms Through The Windowpane iznākšanas kaut kur dzirdēju, ka tas esot stadionu roks, kas paredzēts cilvēkiem, kuri pat vislielākajā pūlī jūtas vientuļi. Nevar nepiekrist, turklāt jaunajā veikumā apstiprinājumu šādam apgalvojumam var rast biežāk, nekā jebkad iepriekš.

Guillemots vienmēr ir bijusi starp tām apvienībām, kuras dziesmas liek aizdomāties, turklāt to jēga parasti ir paslēpta visai dziļi. Šādi teksti kopā ar ļoti varenu un plašu muzikālo skanējumu rada neaprakstāmu buķeti, kurai līdzīgas nav visā mūzikas pasaulē. Ne velti kāds mans draugs minēja, ka tā varētu izklausīties U2, ja vien Bono spētu just cilvēcīgas jūtas. Starp citu, šāds salīdzinājums nav nejaušs — piemēram, kompozīcija Ice Room izklausās pēc abu šo apvienību ārlaulības sakara. Un tas nebūt nav tik slikti kā izskatās!

Kopējais skanējums gan ir daudz Dendžerfildiskāks — kolektīva līdera rokraksts caurvij ikkatru diska mirkli, turklāt skanējums ir daudz tuvāks jau minētajam debijas ierakstam, nevis Red. Tas ir labi vai slikti atļaušu izlemt katram pašam, taču manai gaumei tuvāks ir viņu unikālais muzicēšanas stils.

Cita starpā gribētos izcelt divas diametrāli pretējas iezīmes, kas raksturo Walk The River — no vienas puses, šis ir darbs, kam ir visas iespējas nodrošināt birmingemiešiem stadionu grupas statusu, no otras puses, tik mākslinieciski brīvas izpausmes iepriekš viņiem nav bijušas (vietām saklausāms pat shuegaze, ko viņu izpildījumā iedomāties bija grūti). Pat neatceros, kad pēdējo reizi dzirdēju šādu kontrastu!

Ikvienam ir skaidrs, ka Guillemots ir Guillemots un no viņiem kaut kādus brīnumus gaidīt ir velti. Walk The River ir ļoti skaists albums, viņu labākais albums, kurā visas iepriekš atrādītās muzikālās kvalitātes ir paceltas jaunā līmenī. Ja vien neesi alerģisks pret šo grupu, noteikti notestē jauno veikumu — esmu drošs, ka vīlies nebūsi. Iespējams, mūsu priekšā ir 2011. gada svarīgākais „izlaušanās” albums. Cerams, ka tā!

8.5/10

Tavs komentārs