Kailijas Minogas koncerta apskats

Iepriekšējo Kailijas Minogas uzstāšanos Rīgā 2008. gadā X tūres ietvaros es arī biju paspējusi apmeklēt, tādēļ, ejot uz šo koncertu, es jau apmēram zināju, ko gaidīt — vismaz tā es domāju. Tā kā pati esmu liela Kailijas fane, man bija svarīgi nokļūt Arēnā pēc iespējas agrāk, lai ieņemtu labākās vietas. Lai gan ierados pietiekami agri, rindas pie ieejas durvīm bija jau pamatīgas, taču durvis atvēra ar vismaz 15 minūšu nokavēšanos, kas lika nabaga faniem nosalt. Neskatoties ne uz aukstumu, ne rindām un neprātīgo grūstīšanos Arēnā, man izdevās nokļūt pašā sirdsformas skatuves galā. Kā es tajā brīdī padomāju — vieta nevisai, bet vismaz skatuvi redzēšu, lai arī tālu.

Pirmais iespaids par neparasto skatuvi bija pārsteidzošs. Kad jau bija laiks koncerta sākumam, divi vīri trosēs pacēlās līdz pašiem griestiem, kur bija ierīkotas speciālas vietas skatuves filmēšanai. Gaismas nodziest, un plkst. 19:30 uz skatuves kāpj tūres DJ, kurš iesildīja publiku pirms Kailijas uznāciena. Par DJ neko dižu teikt nevar — drīzāk izklausījās, ka tas bija vecais, labais DJ Winamp.

Pēc apmēram divu ar pusi stundu gaidīšanas, beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis. Tieši pusdeviņos skatuves priekškars krita un skatam pavērās Senās Grieķijas ainava — kolonnu arkas, uz skatuves dejotāji — Atēnu iedzīvotāji,  bet fonā video projekcijas — jūras viļņi, no kuru putām dzimst Afrodīte — viņa paceļas zeltītā gliemežvākā virs skatuves un iesāk savu šovu ar dziesmu Aphrodite. Šķiet, tas bija tik ļoti aizkustinoši, ka, pašai negaidot, sāku raudāt. Nav jau nekāds brīnums — tas bija brīnumains mirklis redzēt savu elku dzīvē. Nomierinājos tikai pēc trešās dziesmas Wow, ar kuru arī noslēdzās pirmais cēliens. Kailija nozūd un jau pēc pāris mirkļiem viņa no jauna paceļas virs skatuves — tagad jau zirga mugurā. Mūzikā iezogas austrumnieciski motīvi. Tālāk seko I Believe In You, kuras laikā tika apgāztas visas manas šaubas, bēdas un uztraukums, kā arī neapstiprinājās mani murgi par it kā slikto vietu zālē. Šķita, ka neredzēšu Kailiju tuvumā, taču nekā nebija — viņa, zeltītos kara ratos iekāpusi, devās ceļā apkārt visai skatuvei, kādu laiku uzkavējoties pašā galā, kura izrādījās kā otrā — mazā skatuvīte, tādēļ es Kailiju redzēju vien pāris metru attālumā, kas jau atkal lika man izplūst asarās. Lieki piebilst, ka laimes asarās.

Kas gan būtu Kailijas koncertšovs, ja nebūtu bezgalīgā krāšņuma, pārsteidzošu momentu, glamūra un tik ļoti spēcīgās pozitīvās enerģijas. Mākslinieces priekšnesums pilnīgi izstaroja mīlestību. Protams, kā jau parasti tas arī saturēja kiču un seksapīlu, kurš nekad nešauj pār strīpu un nekļūst vulgārs. Tas viss ir jau kā Kailijas šovu odziņa un īpašā atšķirības zīme.

Nākamajā cēlienā Kailija ieradās uz skatuves burvīgā, kuplā, melnā kleitā un mazā cepurītē, un man viņas tēls uzreiz atgādināja kādu burleska dīvu no tā zelta laikiem pagājušajā gadsimtā. Get Outta My Way laikā tika izpildīta arī raksturīgā deja ar krēsliem, kura bija redzama šīs dziesmas videoklipā. Liels pārsteigums bija dzirdēt austrāliešu zvaigznes klasisko 90to gadu hitu What Do I Have To Do. Tā ir viena no manām Kailijas favorītdziesmām, un bija īpaši patīkami, jo dziedātāja jau atkal bija apciemojusi mazo skatuvīti, izpildot tur šo dziesmu.

Nākamā koncerta daļa pacēla skatītājus debesīs — Kailija nomainīja savu melno kleitu pret baltu un visa zālē iemirdzējās baltā gaismā. Par koncerta pērli es varu nosaukt dziesmu Slow. Tā bija ieturēta džeza stilā, un tas bija tik pārsteidzoši atbilstošs šai dziesmai. Kluss izaicinājums. Šajā brīdī Kailija un dejotājas atradās uz diskveida platformas, kura pamazām pacēlās un kādā brīdī bija gandrīz perpendikulāra skatuvei. Tiešām jābrīnās — kā uz tās varēja noturēties? Kad platforma atkal nolaidās zemē, tā pati dziesma pēkšņi pārvērtās par dinamisku elektropopa skaņdarbu. Starp citu, runājot par dejotājiem, jāatzīmē tas, ka tie bez šaubām bija ļoti augstā līmenī un piešķīra šovam atbilstošu dinamiskumu.

Pēc tam sākās nākamais cēliens, kurā galvenais pārsteigums bija megahita Can’t Get You Out Of My Head roķīgais aranžējums. Tas skanēja ļoti interesanti un svaigi.

Brīnums bija nākamais cēliens, kurš bija arī visgarākais un man mīļākais. Tas iesākās ar lielisko Looking for an Angel, un šīs dziesmas laikā virs skatuves pacēlās melnādains eņģelis, kuram vēlāk, dziesmas Closer laikā, virsū sēdās arī pati Kailija un lidoja virs skatītāju galvām pāri zālei. Tas izraisīja neprātīgu efektu, bet reizē arī bailes par Kailiju — viņai tajā brīdī nebija nekādu drošības jostu, viņa vien pieturējās pie troses, kura bija piestiprināta eņģelim. Love At First Sight/Can’t Beat The Feeling laikā mans un Kailijas acu skatiens satikās uz pāris sekundēm — šis mirklis mani atstāja bez vārdiem. ‘’... I can’t help but move’’  izskan dziesmā, un patiesi — skatītāji dejo un līksmo. Taču neilgi.  Kad māksliniece atgriezās uz lielās skatuves, gaismas nodzisa, skatītāji pieklusa un Kailija izpildīja savu ne tik ļoti populāro (par nožēlu) balādi If You Don’t Love Me — tas bija patiesi skaisti.

Eklektiskais ceļojums turpinās, un kā nākamais galamērķis ir krāšņs Brazīlijas karnevāls. Šajā cēlienā Kailija jau atkal apciemoja tālākos fanus un tad sākās, kā pati Kailija teica — request time, kurā varēja izvēlēties dziesmu, kuru fani vēlas dzirdēt. Izvēle krita uz viņas 80to gadu hitu The Locomotion. Improvizētā dziesma izskanēja džeza noskaņā, bet Kailija izpildīja šīs dziesmas slavenos deju soļus.

Koncerts jau tuvojās beigām, un skatuve tiek pārkārtota. Mazā skatuvīte pēkšņi pārtop par baseina ballīti. Kamēr dejotāji peldas, Kailija uznāk pašā vidū, retro stila peldkostīmā un pērļu izšūtā peldcepurītē. Dziesmas All The Lovers laikā notika šova kulminācija — baseins pamazām pārtapa par milzu strūklaku. Dejotāji no ūdens pacēlās gaisā un griezās tajā, apšļakstot tuvākos skatītājus. Visur apkārt iedarbojās ūdens strūklas, kuras tika papildinātas arī ar gaismu efektiem — skatītāji tik tiešām bija ievesti burvju pasaulē, tas viss likās tik nereāls kā no sapņa.

Kopsavilkumā varu šo koncertu tikai slavēt, jo nav īsti pie kā piesieties. Vienīgie mīnusi ir Arēnas sliktā akustika un varbūt arī pēkšņās beigas — kā tikko beidzās pēdējā dziesma, Kailija nozuda no skatuves un neatgriezās, lai izpildītu kaut vai vienu dziesmu. Taču domājams, ka tas bija ūdens dēļ — kā tikko izpildītāja bija nozudusi, tā tajā pašā mirklī parādījās vīri ar spaiņiem, lai savāktu ūdeni. Ļoti lieli plusi bija, pirmkārt, pārdomātība. Otrkārt, dziesmu izvēle bija ļoti laba — daudz patīkamu pārsteigumu. Treškārt, ļoti iepriecināja tā degsme un aizrautība, kādā uzstājās gan pati Kailija Minoga, gan arī pārējie mūziķi un dejotāji. Viņu attieksmē un atdevē bija jūtams patiess prieks, mīlestība un nepiespiestība. Mūziķi smaidīja viens otram, sita pieci un patiešām guva milzu prieku no sava darba, kas arī ļoti iepriecināja publiku. Uzskatu, ka šis bija nevis vienkārši koncerts, bet piedzīvojums, kurš paliks prātā ar pozitīvām emocijām uz ilgu laiku.

Foto: Kristaps Kalns, Diena.lv