Koncerta apskats: Dan Deacon Orhūsā, Dānijā (24.02.)
Es cieši raugos kāda pusmūža vīrieša acīs un atzīstos, ka esmu kritusi kārdinājumā un pasūtījusi līmju katalogu. Slima suņa murgi? Nē, Dena Dīkona koncerts, bet par visu pēc kārtas.
Ierodoties Atlas koncertzālē neilgi pirms norādītā sākuma laika, esmu pārsteigta, ka tajā trūkst vienas ļoti svarīgas koncertu sastāvdaļas — publikas. Pārvarot „Kas pie velna? Vai neesmu kaut ko sajaukusi?” stāvokli, speru soli tuvāk un pamanu, ka aptuveni Ģertrūdes ielas teātra izmēra zālē ir atrodami vien seši gar sienu sasēdušies cilvēki, un nākamo piecdesmit minūšu laikā to skaits palielinās vien līdz trīsdesmit. Neesmu droša, vai lielāks faktors tādam apmeklētāju skaitam ir tas, ka koncerts notiek svētdienas vakarā, kas kārtīgajiem dāņiem tik tiešām ir paredzēts atpūtai pirms jaunas nedēļas sākuma, vai tas, ka Dīkonu šeit gandrīz neviens nezina. Lai nu kā, pēc ilgas gaidīšanas beidzot atveras skatuves aizkari, taču jau pēc piecām minūtēm atkal aizveras, un aiz tiem ierunājas kāda balss: So no one’s here... Koncerts ir sācies.
Dīkona performances par koncertiem nodēvēt ir grūti. Piemērotāks vārds būtu „rotaļa”, jo pusotru stundu garajā koncertā visi sanākušie būs paspējuši traki izdejoties, izvārtīties pa grīdu, izskriet ārā sniegā, izlēkāties pie mirgojošiem aifoniem un aipadiem (lai to panāktu, ir izveidota speciāla šai koncertturnejai domātā aplikācija) un mežonīgi izkliegties. Protams, ir arī daži atturīgie, kas šo ālēšanos izvēlas vērot no malas, taču tiek iesaistīti trakulībās tik un tā. Piemēram, Dīkons kā ballītes karalis pavēl pacelt roku pret griestiem un palūkoties apkārt, lai atrastu tos, kas to nav izdarījuši. Tad, lūk, arī atturīgie kļūst par rotaļas dalībniekiem, jo pārējie, Dīkona vadīti, uz ceļiem rāpjas tiem klāt un atzīstas, ka ir bijuši vāji un tomēr pasūtījuši līmju katalogu, un lūdz apsolīt, lai tie vēlāk dodas uz viņu mājām un atrod kārtīgi noslēpto Austin Powers trešās filmas DVD ar režisora komentāriem un noskatās to no sākuma līdz beigām.
Visu koncerta laiku nepamet izjūta, ka atrodies kādā izredzētā ballītē. Tā kā jau biju lasījusi, ka no Dīkona koncertiem var sagaidīt jebko, biju gatava pārsteigumiem un trakām izdarībām, taču par spīti tam nebiju gaidījusi, ka tas izvērtīsies šāds. Protams, katrs koncerts ir pavisam citādāks, jo grūti paredzēt publikas noskaņojumu, aktivitāti un, kā izrādās, arī tās lielumu. Kā nelielā pēckoncerta sarunā atzina pats Dīkons, šis bija vismazākais cilvēku skaits, kuram viņi jebkad spēlējuši, un tas ir ieskaitot episko izgāšanos viņu iepriekšējā Dānijas vizītē — 2008. gada Roskildes festivālā, kad tiem lika spēlēt bez elektrības, turklāt vēl Jay-Z koncerta laikā. Tieši tādēļ viņi šoreiz daudz improvizējuši un spēlējuši dziesmas, kuras parasti savos koncertos nespēlē.
Runājot par muzikālo izpildījumu, zinot to, cik detalizēti Dīkons rada mūziku, bija ļoti interesanti paskatīties, kā viņš ar šo skaņu mudžekli tiek galā uz skatuves. Šajā koncertturnejā viņam ar to palīdz divi bundzinieki, taustiņinstrumentālists/basģitārists un, protams, dažādu krāsainu pogu un vadu virteņi. Dīkons ar to visu tiek galā ļoti meistarīgi, kas šad tad nozīmē tumbu masāžu ar mikrofonu, un kaut arī dziesmām ir vārdi, to nozīme ir sekundāra, jo vokālās partijas vairāk tiek izmantotas kā papildus skaņas elements.
Kopumā par koncertu jāsaka, ka kaut ko šādu jūs diez vai esat pieredzējuši. Dīkona uzstāšanās ir liels pozitīvās enerģijas lādiņš ar neizsīkstošu pārsteiguma elementu. Ja nevarat izdomāt, kā ballītēs izklaidēt savus viesus, uzaiciniet Dīkonu, un jautrība būs garantēta! Īpaši gribētos uzslavēt Dīkona neapjukšanu mazā apmeklētāju skaita dēļ un spēju improvizēt, jo, piemēram, iesildošā dāņu grupa Kiss Kiss Kiss pēdējā brīdī savu uzstāšanos atcēla, tādēļ, ja jums kādreiz ir iespēja aiziet uz Dīkona koncertu, noteikti izmantojiet to. Pat, ja būsiet viens no atturīgajiem, kas viņa radītajā jampadracī izvēlēsies neiesaistīties.