Koncerta apskats: Biffy Clyro Mančestrā 25.03.
Iztēlojieties trīs pusaudžus kādas Skotijas pilsētas garāžā spēlējamies ar instrumentiem un saceram jocīgas dziesmas. Tagad patiniet notikumus astoņpadsmit gadus uz priekšu un iztēlojieties vienu no lielākajām arēnām Eiropā ar tiem pašiem trim, nu jau vīriem, spēlējam koncertu aptuveni 23 tūkstošiem cilvēku jeb ar sešiem albumiem kabatā Biffy Clyro beidzot saņēmušies turnejai pa Lielbritānijas un Īrijas lielākajiem stadioniem, un Mančestras MEN arēna bija viņu piektais pieturpunkts.
Kā iesildošo grupu skotu rokeri paaicinājuši kanādieti Dallasu Grīnu ar viņa solo projektu City and Colour, uz kuru britu publika nesteidzas. Koncerta sākumā arēna vēl ir pustukša, taču ar katru dziesmu piepildās arvien vairāk, un Grīns, kā zinādams, uz beigām pataupījis jaunu dziesmu Thirst no vasarā gaidāmā ceturtā studijas albuma The Hurry and the Harm. Interesanti, kā viņš jūtas mainītās lomās, no galvenā vakara vaininieka ar Alexisonfire kļūdams par izmēģinājuma trusīti.
Iedegoties gaismām pēc City and Colour, redzams, ka milzīgā arēna jau čum un mudž no cilvēkiem un pret viņiem kā atplestas rokas sniedzas divi skatuves atzarojumi, kas ir daļa no koka, kas redzams uz Biffy Clyro jaunā albuma Opposites vāka. Pārējais skatuves noformējums vēl ir burtiski baltā palagā tīts. Pēc pusstundas nodziest gaismas un palaga priekšā prožektora gaismas apmirdzēts iznāk Biffy Clyro vokālists un ģitārists Saimons Nīls, kas, strinkšķinot ģitāru, sāk dungot pirmo dziesmu no Opposites — Different People. Skanot vārdiem So baby won’t you take my hand, pamanu, ka blakus sēdošais puisis satver savas meitenes roku. Dziesmai turpinoties, aiz palaga pamazām iedegas gaisma, atklājot uzbūvētu milzīgu koku, kas atgādina jau minēto Opposites vāku. Vēl dažas sekundes, Saimons paceļ gaisā roku, nokrīt baltais palags un dziesma uzsprāgst nevaldāmās ģitāras skaņās. Vēl labāku koncerta sākumu tiešām grūti iedomāties.
Nu uz skatuves redzama visa Biffy Clyro trijotne — Saimons Nīls un dvīņu brāļi Džeimss Džonstons (basģitāra) un Bens Džonstons (bungas) — kuri kreklus jau laicīgi atstājuši ģērbtuvē. Nezaudējot enerģiju un ātrumu, viņi turpina bliezt ar roķīgo That Golden Rule un trim perfektām stadionu dziesmām no jaunā albuma — Sounds Like Balloons, Black Chandelier un Modern Magic Formula. Tad skotu vīri atgriežas divpadsmit gadus tālā pagātnē un nospēlē vienu no saviem pirmajiem singliem Justboy, par ko auditorijā jūtams neviltots prieks, kas atbalsojas skaļā dziedāšanā līdzi.
Šo dziedāšanu līdzi pilnīgi nevar salīdzināt ar to, kas notiek ar pūli, kad Saimons iznāk priekšā ar akustisko ģitāru un paziņo, ka nākamā dziesma būs God & Satan. Iedomājieties vairāku tūkstošu cilvēku kori, kas no visas sirds izdzied katru dziesmas vārdu un ko varētu salīdzināt ar angļu futbola fanu dziedāto Truly Madly Deeply. Tikpat lielu atsaucību gūst arī vēlāk atskaņotās balādes Machines un Many of Horror. Pēc God & Satan trijotne turpina ar jaunā albuma melodisko The Thaw, kuras pirmā rindiņa vēsta Tonight we’re gonna share the same space un, uz milzīgā ekrāna krītot sniegpārslām, rodas sajūta, ka milzīgais pūlis kļūst par vienotu veselumu. Klausoties Opposites, šī un citas dziesmas dažbrīd šķita pārāk vienkāršas un no populārām frāzēm veidotas, taču koncertā tās ieguva pavisam citu nozīmi un līdz šim neatklātu vērtību. Tā vien šķiet, ka Opposites ir speciāli arēnām sarakstīts albums, jo koncertos tas skan nesalīdzināmi labāk un dzīvīgāk.
Tikpat arēnīgi un lieliski skan arī iepriekšējā albuma Only Revolutions masīvie singli — The Captain nobeidz koncerta pamatprogrammu, savukārt Mountains atstāta kā noslēdzošā dziesma pēc grupas atkārtotas izsaukšanas atpakaļ. Pirms tās uz atvadām Saimons skotu akcentā pasaka We are Biffy fuckin’ Clyro and you are Man-fuckin’-chester, see you next time, un tūkstošu cilvēku pūlis jau atkal var apvienoties korī, izstieptām rokām dziedot I AM THE MOUNTAIN, I AM THE SEA. Kā nekā lielām arēnām lielas programmas — kopumā Biffy Clyro izpilda 26 dziesmas, taču divarpus stundas paskrien nemanot.
Pirmkārt, jāuzteic Mančestras Arēnas skaņa, kas pēc nostāstiem bieži vien bijusi slikta, taču šoreiz bija augstākajā līmenī. Otrkārt, milzīgs prieks par to, ka Biffy Clyro pēc nodzeršanās un potenciālas izjukšanas iepriekšējā albuma turnejas laikā ir pamatīgi atkopušies, savākušies un atkal skan absolūti lieliski un koncertos atdod sevi pilnībā. Domāju, ka Reading & Leeds festivālu apmeklētāji nedabūs vilties un varēs nepajokam iztrakoties grupas uzstāšanās laikā. Kā nekā šis ir pirmais gads, kad skotu trijotnei ir tas gods būt vieniem no hedlaineriem uz galvenās skatuves. Treškārt, manuprāt, var droši apgalvot, ka Biffy Clyro ir viena no labākajām šībrīža britu rokgrupām un viņi ir pelnījuši melodiskā roka meistaru statusu. Koncerts Mančestras Arēnā to nepārprotami pierādīja.