Lee Ranaldo – Between, The Times & The Tides
Sonic Youth ir izjukuši. Tas vēl nav oficiāli apstiprināts, bet citādāks variants nav iespējams, jo Tarstons un Kima pārtrauca savas romantiskās attiecības, ļaujot mums visiem izplūst īstā emociju un jūtu virpulī, liekot atkal izteikt pesimisma pilnos vārdus “Dieva nav un īsta mīlestība nepastāv”. Tikmēr katrs grupas dalībnieks var pievērsties dažādiem solo projektiem, kur varēs plātīties ar savām noizmeikeru prasmēm, vai tieši otrādāk — popmūziķu potencēm. Pirmos paraugdemonstrējumus mēs jau izbaudījām pērn, kad Tarstons Mūrs izdeva lielisku psihodēliskās folkmūzikas plati, kas man patiešām patika un izmantojot sev vecās tipiskās metodes, spēja piedāvāt arī kaut ko jaunu, reizē piedāvājot arī tik fantastiskas dziesmas kā Benediction vai Circulation. Cits stāsts ir par otru grupas ģitāristu Lī Ranaldo....
Ranaldo solo albums uzradās pēkšņi — periodā, kad daudz jaunu, patiešām klausāmu albumu mums visiem pietrūka un jau radās naiva cerība, ka nu tik būs ko klausīties. Kritiķu atsauksmes lielākoties bija pieklājīgas. Diemžēl neizplūstot garās runās Between, The Times & The Tides ir liela vilšanās — Lī izklausās pārguris, melodijas skan neiedvesmoti, vēl garlaicīgāki ir instrumentālie pavadījumi. Tas ir lēts poproka ieraksts, kuru pieņemsim varētu radīt arī Andris Kivičs un grupa Z-Scars. Pat ir grūti izcelt kādu veiksmīgu skaņdarbu — intresantas ir tikai dažas atsevišķas dziesmu vietas. Pavisam cietsirdīgi sakot, labākajās vietās diženais mākslinieks izklausās pēc 21. gadsimta Oasis, kur dzied Noels Galahers, bet sliktākajās pat pēc ****** un tas nekādā gadijumā nav kompilments. Labā ziņa ir tikai tāda, ka albums nav pilnīgs sūds un brīžiem to izglāj Džordža Harisona cienīgie austrumnieciskie stīgu motīvi, kā arī akustiskās balādes ir diez gan solīdas. Solīda ir arī noslēdzošā Tomorrow Never Comes, kuras nosaukums atsaucas uz Harisona Seržentpeper opusu Tommorow Never Ends, kas četrās minūtēs pasaka gandrīz visu ko ar šo gan muzikāli, gan tekstuāli nekā pārējās albuma dziesmas. Šobrīd, kopā ar jauno Air albumu, lielākā gada vilšanās, bet es piedodu Lī, par viņa fantastisko pagātni, kad viņš mūs visus šokēja ar fantastisku ģitārspēli un tādām narkotiku himnām kā Hey Joni vai Eric's Trip
5/10