Limp Bizkit - Gold Cobra

Attaisām skapi, atrodam tālāko, noputējušo plauktu, ar neskaitāmām uzlīmēm un plakātiem uz tā, un atveram to. Pēc ilga jo ilga pārtraukuma atkal atrodam tumšās, platās bikses, gaišo, palielo t-kreklu, tumšo, plato hūdiju, baltās skeiteru kurpes, un, protams, sarkano beisbola cepuri. Uzvelkam šīs drēbes tādā pat secībā kā tās atradām plauktā, vien neaizmirstam, ka cepure jāliek otrādāk. Ieliekam mūzikas atskaņotājā Gold Cobra, paceļam gaisā kreiso roku, un voila — apsveicam, Jūs esat kļuvis par Fredu Dērstu un nonācis kaut kad pagātnē starp 1995. un 2000. gadu!

Kāpēc šāds ievads, iespējams, vaicāsiet? Atbilde ir pavisam vienkārša — pat 11 gadus pēc slavenā Chocolate Starfish And The Hot Dog Flavored Water un vairāk kā sešus gadus pēc iepriekšējās plates The Unquestionable Truth (Part 1), Limp Bizkit joprojām izklausās tieši tāpat kā blices pirmsākumus deviņdesmito vidū. Lielākoties tas nebūtu nemaz tik slikti, tomēr svarīgi atcerēties, ka tiem, kas klausījās grupu tās ziedu laikos, tagad jau ir vairāk kā 30 gadi (un tas nozīmē, ka viņiem vajadzētu būt „izaugušiem” no amerikāņu izpildītās mūzikas), savukārt tos, kam tagad ir zem 20, repmetāla un ņūmetāla hibrīds ar apšaubāmas kvalitātes tekstiem diez vai spēs ieinteresēt...

Jāpiebilst, ka iepriekš izteiktā kritika ir mazāk saistīta ar blices muzikālo stilu — nespēju viņus iedomāties spēlējam kaut ko citu, bet vairāk saistīta ar tekstiem — četrdesmitgadīgiem kino režisoriem (Dērsta darbs pēdējā laikā, turklāt rezultāti ir pietiekami labi) tomēr ne gluži piestāv sarakstīt un dziedāt „Douche bag, I will fuck you up, fuck you, fuck you, fuck you up” (kompozīcijas Douche Bag piedziedājums)... Protams, var jau būt, ka es vienkārši nespēju izprast īsto žanra burvību, kurā arī pietiekami nopietniem vīriem jāturpina uzvesties kā padsmitgadniekiem, taču uzskatu, ka zināmam briedumam tomēr jābūt.

Ko citu lai pasaka par disku, ja neskaita manu nepatiku pret tekstiem? Kā jau minēju, tas ir tas pats Limp Bizkit, kas kādreiz, tāpēc vecajiem faniem nekādi pārsteigumi nav sagatavoti. Agresīva, bet pietiekami vienveidīga mūzika, pret autoritātēm vērsti teksti un Freda cepurīte joprojām ir izpildītāju firmas zīmes. Principā, spēlējot „atrodi 10 atšķirības starp Gold Cobra un [šeit ievieto jebkura Limp Bizkit albuma nosaukumu]” varētu būt problemātiski, jo neskaitot divus lēnos un liriskos gabalus, citas izmaiņas atrast nespēju. Starp citu, ir arī viens gabals ar, manuprāt, lielisku hīta potenciālu — Shark Attack, esmu diezgan drošs, ka vasaras otrajā pusē tas būs dzirdams daudz un dikti.

Klausoties Gold Cobra, nepamet sajūta, ka labāk būtu bijis, ja Limp Bizkit projekts tā arī paliktu bez turpinājuma. Grupa, kura jau tā nekad nav bijusi kritiķu mīlule pēc ilgas pauzes atgriežas ar pat saviem standartiem viduvēju plati — tas pavisam noteikti nav labi.

5/10