Mēneša albums: jūnijs

Šķiet, ka tik tikko visus sveicām ar jaunā, 2011. gada iestāšanos, bet izrādās, ka puse no tā jau aizvadīta! Sestais mēnesis šogad ir atnesis mums gan spožus muzikālos triumfus, gan sāpīgas vilšanās, emociju spektrs nenoliedzami bija plašs. Kā jau ierasts, katram tuvāks likās cits ieraksts, tomēr ar pārliecību var apgalvot, ka ikviens no tiem bija ievērošanas vērts!

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: Bon Iver — Perth

Jau pirmajā reizē, kad izdzirdēju šo, sapratu, ka tā būs ne vien mana Jūnija dziesma, bet arī viens no potenciālajiem gada singla kandidātiem (un esmu drošs, ka agrāk vai vēlāk, bet tā kļūs par singlu). Absolūts skaistums, jebkādi komentāri te ir lieki!

Man nezināmu iemeslu dēļ gabals nav pieejams nedz youtube, nedz soundcloud, tāpēc piedāvāju to noklausīties šeit.

Mēneša albums: Bon Iver — Bon Iver

Jau no marta sākuma, kad pirmo reizi dzirdēju Brick By Brick biju sevi noskaņojis, ka jaunais Arctic Monkeys ieraksts Suck It And See bez problēmām triumfēs šajā kategorijā. Tomēr tad, kad pirmo reizi noklausījos šo plati, sākās pārdomas — oho, iespējams, divi gada labākie albumi vienā mēnesī! Diemžēl vai par laimi, briti izvēli padarīja vienkāršu, radot viduvēju plati, kamēr Bon Iver, bez šaubām, ir viens no labākajiem albumiem pēdējo gadu laikā!

Gundars Zaburdajevs

Mēneša dziesma: Noah And The Whale — Tonight's The Kind Of Night

Dažādu iemeslu dēļ šo dziesmu nu jau pagājušajā mēnesī dzirdēju ļoti daudz, tāpēc ignorēt Tonight's The Kind Of Night es vienkārši nevaru. Jau pēc pirmajām dzirdēšanas reizēm to atzinu par labu esam, taču jūnijā tā man pamatīgi iespiedās galvā, tā, ka citas iespējas nemaz neapsvēru.

Mēneša albums: Limp Bizkit — Gold Cobra

Nosakot savu šī mēneša izvēli, nolēmu izšķirties starp Arctic Monkeys Suck It And See un Limp Bizkit — Gold Cobra. Zināmā mērā abi ieraksti bija vilšanās, taču ja no Arctic Monkeys biju gaidījis ko labāku, tad Limp Bizkit vienkārši piedāvāja apmēram to, ko gaidīju, gan bez patīkamiem pārsteigumiem. Kādā kvalitātē, tas jau ir cits jautājums, tomēr mana patika pret repmetālu izrādījās izšķiroša.

Uldis Goba

Mēneša dziesma: Foster The People — Pumped Up Kicks

Šo skaņdarbu patiešām var nosaukt par pašpasludināto vasaras himnu, un to tā mēdz dēvēt gan MTV auditorijas indivīdi, gan flaneļa kreklu īpašnieki. Lai arī pēc manām domām šis ir viens no vājākajiem pēdējo gadu vasaru indie hītiem, nevar noliegt to lielo haipu, kas ap šo Losandželosas indie popsteru grāvējgabalu ir uzcelts. Pumped Up Kicks skan visur un noteikti skanēs vēl vairāk!

Mēneša albums: Battles — Gloss Drop

Izspēruši čirkaino grupas pseido vokālistu Tjondaisu Brekstonu no sastāva, amerikāņu eksperimentālā math rock apvienība Battles turpina savu uzvaras gājienu ar otro studijas ierakstu Gloss Drop. Ja jau Battles debijas plate Mirrored lika apsvilināt rokas no tās karstuma un aritmiski ritmiskajām ģitārām, tad Gloss Drop muzikāli ir nedaudz piezemētāks albums, taču tas ir saglabājis Battles ierasto kiču. Un vēl — pēc dziesmas Ice Cream noklausīšanās ir kļuvis aktuāls jautājums par to, kas tad īsti ir lielākais Battles eksperimentālisma hīts.

Rūdolfs Sietiņš

Mēneša dziesma: Ty Segall — Goodbye Bread

"Hello Monday, Goodbye Bread," manāmi apreibušā balsī dzied San Francisko garāžhipijscēnas pārstāvis Tajs Sīgals un šī, manuprāt, ir viena no šī gada ikoniskākajām ievadfrāzēm mačojoties ar EMA — California "Fuck California, You Make Me Bored". Ikoniska nav tikai ievadfrāze, bet arī šomēnes izdotā albuma Goodbye Bread vāciņš ar lutausīgo suni. Manuprāt, šis albums ir ļoti izdevies un liela daļa dziesmu, ja būtu izdotas sešdesmitajos, iekļūtu Nuggets kompilācijā., bet tieši tituldziesma varētu šo Nuggets kompilāciju atklāt.

Mēneša albums: John Maus — We Must Become The Pitiless Censors Of Ourselves

Ariel Pink ļaunais bratans no Murmanskas John Maus, vienmēr ir mačojies ar Ariel Pink jaunskungu, kurš krutāks mūziķis un hipsters. Pēc tādas kulminācijas kā Before Today Džonam nācās sakrustot garīgās prāta šūnas, sapurināt melodiskos apcirkņus un teju līst ārā no biksēm, lai iekabinātu Ariel Pink. Un šī cenšanās lo-fi depešmodam ir nākusi par labu un jaunais albums ir tik pat labs kā pērnais Ariel Pink kulminālais 9.0 veikums. Tādas dziesmas kā Quantum Leap, And The Rain, Hey Moon un Believer ir tik lipīgas kā cukurs, bet humoriski šokējošo pusi pārstāv Cop Killer. Muzikāli John Maus spēlē pilnīgi to pašu ko Ariel Pink, tikai ar lielākām astoņdesmito gadu post-punk/new wave ietekmēm.

Alise Stefanoviča

Mēneša dziesma: Memoryhouse — To The Lighthouse (Millionyoung Remix)

Grupu Memoryhouse es biju iepazinusi jau pirms kāda gada. Tolaik viņu veikums man tīri labi gāja pie sirds — viegls drīmpops, kā radīts nesteidzīgai vasaras baudīšanai. Taču šo lielisko remiksu dziesmai To The Lighthouse es atklāju pavisam nesen un izbaudīju viņu mūziku jaunā veidolā. Manuprāt, šī versija liek oriģinālam izklausīties nenostrādātam un ne tik skanīgam. Šī dziesma pavisam noteikti bija mana jūnija himna, un domāju, ka tāda paliks arī jūlijā.

Mēneša albums: Cults — Cults

Grupa, kuras debijas albums ieguva lielu atzinību no dažādiem mūzikas kritiķiem un kļuva par vienu no labākajiem šīs vasaras veikumiem, nav radījusi neko kardināli jaunu vai neparastu, taču apvienoja šajā ierakstā to labāko, kas vien ir iespējams. Atbalss no 60to gadu popmūzikas, reverbotas ģitārskaņas, sapņains vokāls — viss kādreiz dzirdēts, bet labu sajūtu radošs. Tā kā man pašai šīs tēmas ir tuvas, šis albums mani patīkami iepriecināja.

Antra Feldmane

Mēneša dziesma: Beach House — Master Of None

Tiklīdz izdzirdu šo dziesmu, man ir sajūta, ka esmu ieklīdusi Amerikas piepilsētas tipa baznīcā, un tur pēkšņi skan popmūzika. Apkārt ir vēss, neviena cilvēka, laukā — neizturama pēcpusdienas tveice. Var jau būt, ka tās ir mirkļa emocijas, saprotot, ka drīz par "baznīcu" kļūs Positivus skatuve tepat Salacgrīvā.

Mēneša albums: When Saints Go Machine — Konkylie

Superīgi puiši no Kopenhāgenas. Es neko vairāk nevaru pateikt kā "superīgi", jo tieši tādi viņi arī ir. Ieraksts cauracaurēm atgādina kaut ko no Herculess And Love Affair (droši vien Hagertija neklātienes intonāciju dēļ, kaut viņš, protams, nav piedalījies), vietumis ieskanās pa ritmam no Yeasayer un Animal Collective. Jebkurā gadījumā, lipīgs, bērnišķīgs, bet ļoti labi nostrādāts albums.

Tāds, mūsuprāt, bija pēdējais mēnesis, kurā mūsu izvēles vēl nav ietekmējusi festivālu sezona — gan jau kāds fantastisks koncerts jūlija apskatā rezultēsies mēneša dziesmas vai albuma veidolā. Līdz tam gan vēl kāds laiciņš jāpagaida, tāpēc izbaudiet festivālus un vasaras mūzikas sezonu, jo šogad būs vēl daudz kas labs!