Marina & The Diamonds - Electra Heart

Ja nemaldos, tieši 2010. gada BBC Sound of... izlaidums tā publicēšanas laikā izsauca vislielāko troksni. Par to lielā mērā varam pateikties tam, ka 2010. gada sākums mūzikā bija gaužām tukšs, un tādās reizēs mūzikas apskatniekiem nav pateicīgāka darba kā ātri radīt jaunas zvaigznītes. Un vai ir tam iespējams atrast pateicīgāku materiālu kā tikko publicēta saraksta izcilnieku (top 3 bija Elija Goldinga, Marina & The Diamonds un Delphic), kuri gada sākumā izdeva spēcīgus albumus, izcelšanu slavas saulītē? Jau toreiz bija skaidrs, ka no šī trio vismaz kāds jau pavisam drīz nolūzīs, nespējot izdzīvot ārpus inkubatora. Tolaik biju diezgan drošs, ka tam vistuvāk ir Elija, taču, kā izrādās, kļūdījos — vājākais posms izrādījās Marina.

Teikšu godīgi — klausoties Electra Heart ir grūti saprast, kā viss varēja noiet tik ļoti greizi. The Family Jewels bija teicama debija, kurā angliete jaukas un ļoti lipīgas popa melodijas papildināja ar asprātīgiem un patiešām trāpīgiem tekstiem, tādējādi patīkami kontrastējot ar lielāko daļu pārējo jauno zvaigznīšu pie britu mūzikas debesīm. Šobrīd no tā visa nav ne vēsts — nedz muzikāli, nedz tekstuāli. Protams, var jau būt, ka vienkārši esmu dumjš un nespēju uztvert vārdu īsto nozīmi, taču kompozīcijās Bubblegum Bitch vai Sex Yeah (un ne tajās vien) apslēpto jēgu atrast izskatās tikpat reāls uzdevums kā kādam uziet zudušo Atlantīdu... Ja ar to vēl nav gana, varam arī papriecāties par muzikālo pusi, kurā tādus nejēdzīgus žanrus kā new wave un indie pops ir nomainījusi fantastiskā top 40 formāta elektroniskā popmūzika.

Domāju, ka tas lielā mērā arī varētu būt izskaidrojums, kāpēc ir pat ļoti iespējams, ka Tu līdz šim brīdim neko nezināji par to, ka Marina & The Diamonds atgriežas, nemaz nerunājot par tādu šedevru Radioactive vai Primadonna noklausīšanos. Starp citu, šajos singlos ir redzami albuma galvenie trūkumi visā to krāšņumā — muzikāli tie ir tikpat neinteresanti kā lielais vairums pārējie komerciālā elektropopa paraugi, kas skan visas pasaules top 40 formāta radiostacijās, turklāt tajos nav ne miņas no Marinas unikālā vokāla. Kāpēc gan dāmas, ļoti iespējams, lielākais trumpis bija jāmaskē skaņdarbos, kuriem būtu jāreklamē disks, man nav ne jausmas. Jo pavisam tas no plates pazudis nav.

Protams, velns ne visur ir tik melns kā to mālēju, un arī Electra Hearts ir savi plusiņi, taču tie drīzāk atgādina medus karotes darvas mucās — protams, ir jauki, ka tie vispār ir, taču uz kopējā fona to nozīme ir nekāda. Ko dod pāris tiešām labi teksti, ja tie ir pievienoti sliktiem pavadījumiem? Ko dod dziedātājas balss labāko īpašību izmantošana kopumā interesantās dziesmās, ja viņa dzied pilnīgi ne par ko? Principā, sajūta ir tāda, ka Marina pusi diska ir ļoti, ļoti kvēli vēlējusies izklausīties pēc Madonnas (īpaši spilgti tas izpaužas Fear And Loathing) ar visām no tā izrietošajām sekām, savukārt otrajā pusē ir centusies būt viņa pati, taču pat tas vietām ir bijis pārāk sarežģīts uzdevums.

Klausoties Electra Hearts gribas pajautāt — kas tad tagad īsti ir Marina & The Diamonds? Liekas, ka viņa grib būt popmūzikas superzvaigzne, bet viņai nesanāk, turklāt līdz ar šiem centieniem no viņas noteikti būs novērsies arī iepriekšējais klausītājs. Šobrīd viņa ir divu ceļu krustpunktā, un kamēr netiks pieņemts lēmums, pa kuru no tiem doties tālāk, muzikālie rezultāti būs tikpat bēdīgi kā šobrīd.

4.5/10