Peace - In Love

Britu mūzikas mediji 2013. ir nodēvējusi par ģitārmūzikas atgriešanās gadu (man šķiet, ka es šo teikumu pēdējo mēnešu laikā izmantoju pārāk bieži), un kā svarīgākās šī gada grupas ir izvēlēti Londonas the Libertines fanboji Palma Violets, kā arī Birmingemas ūberhipsteri Peace. Tāpat kā liela daļa pārējo Eroka līdzstrādnieku arī es jau biju norakstījis Palma Violets kā nākamos Viva Brother, bet mums nācās savus ironiskos smīniņus ņemt atpakaļ brīdī, kad izrādījās, ka viņu debijas albums 180 patiesībā nav nemaz tik slikts. Nē, nepārprotiet — lai ko teiktu NME, tas nav nekas ģeniāls, bet tā nebūt nav arī izgāšanās. Pēc tam, kad 180 izrādījās klausāms albums, pie sevis nodomāju, ka ja jau Palma Violets ir spējuši patīkami pārsteigt, gan jau, ka mani favorīti Peace pārsteigs tieši pretēji un viņu debijas albums izrādīsies pārproducēts vai vienkārši garlaicīgs. Jā, zinu, dīvaina loģika, un, par laimi, šoreiz arī neprecīza - In Love neatbilst nevienam no šiem apzīmējumiem.

Jā, arī Peace šoreiz neko ģeniālu vēl nav radījuši (pagaidām), bet In Love ir solīds debijas albums, lai gan tas skan krietni atšķirīgi no tā, kā to biju iedomājies. Peace zīmols jau no paša sākuma ir bijis "tropiskā indie skaņa", un kaut kādā mērā tas bija atbilstoši, lai gan viņu mūzikā vienmēr pietiekamā daudzumā ir bijis iespējams sadzirdērt arī tumšākus toņus. Lai kā arī būtu, gabals, kura dēļ viņiem šī birka tika piešķirta (Bloodshake), albumā ir iekļauts tikai kā bonuss. Tropiskie ritmi un Foals atgādinošās ģitāras šeit ir nedaudz noliktas malā, un Peace savā debijas albumā izklausās kā klasiska britu indie grupa. 

Par spīti tam, ka šis sākotnējais skanējums bija iemesls tam, ka Peace kļuva par maniem favorītiem, jāatzīst, ka viņi zina ko dara, lai gan sākot klausīties šo albumu par to nebiju īsti pārliecināts. Tas iesākas ar nedaudz vienmuļo Higher Than The Sun, kas pārāk atgādina Guillemots (un ne tajā labākajā viņu karjeras posmā), savukārt turpinās ar vienu no pirmajiem viņu singliem Follow Baby, kas arī nespēj sniegt visai pilnīgu ieskatu tajā, ko tad īsti no viņiem varam sagaidīt.

Tomēr ar albuma trešo dziesmu Peace mani izdodas pārsteigt nesagatavotu. Es diez vai būtu no viņiem gaidījis kaut ko tik naivi pozitīvu kā Lovesick, jo, Peace tomēr bija izveidojuši sev tēlu kā hipsterīgas rokzvaigznes, kas ir pārāk vēsi priekš emocijām un apzīmējumam "twee" nerādās ne tuvumā. Tomēr vēl vairāk mani pārsteidza tas, cik labi tas patiesībā izklausās. Kaut gan, varbūt, ka to vajadzēja nojaust jau pēc Delicious EP atrodamās balādes California Daze, kas, kopā ar ļoti līdzīgo Float Forever pierāda viņu balāžu rakstīšanas talantus arī šajā albumā. Savukārt Waste of Paint ģitāras partijas izklausās kā izvilktas no kāda nepublicēta Stone Roses gabala, bet Wraith ik pa brīdim parādas sintezatori no house mūzikas klasikas krājumiem.

Par spīti tam, ka In Love dažbrīd skan nedaudz vienmuļi, līdz ar albuma beigām viņiem izdodas pārliecināt par to, ka šī nav bijusi nepareiza izvēle, lai ko arī tu no šī albuma nebūtu sagaidījis. Peace vienkārši ir tik viltīgi, ka spēj pieņemt dažādus veidolus, pēc vajadzības, tādā veidā spējot izpatikt klausītājiem no dažādiem mūsdienu indie mūzikas nostūriem.

Pēc vairākām noklausīšanās reizēm saprotamāka kļūst arī Bloodshake neiekļaušana albumā — lai gan es joprojām domāju, ka tā ir labākā no jebkad publiskotajām viņu dziesmām, tā šajā albumā vienkārši neiederētos. Peace šajā gadījumā ir izvēlējušies dot iespēju citām dziesmām un tās nebūt nav viņus pievīlušas. In Love, manuprāt, nav starp vadošajiem kandidātiem uz gada pārliecinošākā debijas albuma titulu, bet tajā dzirdamais liek domāt, ka Peace nebūs no tām grupām, kuras ātri vien pazudīs nebūtībā. Līdz britu ģitārmūzikas glābēju titulam vismaz pagaidām viņi neaizsniedzas, tomēr viņiem noteikti nav arī par ko kaunēties. Pie tam, Palma Violets debiju viņi, šķiet, ir pārspējuši.

7,5/10