White Lies - Ritual

Nevienam nav noslēpums, ka pēc augstvērtīgas debijas, tieši otrais albums ir tas, kas noteiks — tas bijis vien īss kvalitātes zibsnis, vai arī šajos mūziķos ir kaut kas īpašs. Protams, šis apgalvojums nav akmenī cirsts, tomēr visbiežāk, izgāžoties ar otro disku, iepriekšējo līmeni atgūt neizdodas (atcerēsimies kaut vai par The Stone Roses, kuri, šķiet, ir slavenākie „otrā diska lāsta” upuri).

Tieši šī „lāsta” dēļ mūziķi bieži vien ir smagas dilemmas priekšā — spēlēt to pašu, kas nostrādāja debijā vai arī mēģināt pāršķirt nākamo lapu savā daiļradē? Pirmais variants, protams, ir drošāks, tomēr arī tad pastāv iespēja izgāzties — kļūt stagnējošiem, garlaicīgiem, atspēlējot visu to, kas attiecīgā mākslinieka izpildījumā jau ir dzirdēts. Otrais variants savukārt ir ar draudiem pazaudēt savu identitāti, tādējādi ne tikai neiegūstot jaunus atbalstītājus, bet arī aizbiedējot visu iepriekšējo fanu bāzi. Liekas, ka arī šī stāsta varoņi White Lies līdz galam nav sapratuši, kuru ceļu, un kādā veidā, viņi grib iet.

Pirmie Ritual vēstneši, kas kļuva pieejami pērnā gada nogalē gan liecināja par gluži pretējo — izklausījās, ka trio ir atradis lielisku balansu starp jauno un veco, savam muzikālajam arsenālam pievienojot vēl nedaudz vairāk elektronisko akordu, taču pieņemamās devās. Pirms pirmo reizi noklausījos ripuli, biju drošs — šim ir jābūt kaut kam īpašam, iespējams, pat labākam par tiešām augstvērtīgo To Lose My Life.... Ar skumjām jāsaka, ka esmu kļūdījies — tās labās lietas, ko saklausīju pāris pirmajos pieejamajos skaņdarbos, arī ir viss labākais, kas tajā atrodams.

Uzskatu, ka briti ir kļuvuši par jau pieminētās dilemmas upuriem — centušies kļūt savādāki, nepazaudējot kvalitatīvās iestrādnes no debijas plates, taču tas nav izdevies. Šobrīd White Lies izklausās pēc Editors. Un tas, protams, nav kompliments, jo Ritual ir In This Light And On This Evening klons, vien roķīgāks. Līdzība Harija Makveiga un Toma Smita vokālos nebeidz pārsteigt — šķiet, ka dzied Birmingemas kvarteta līderis, jo īpaši izteikti tas ir Streetlights piedziedājumā.

Līdz ar zemi šo plati nolīdzināt negribas, vairākas dziesmas, piemēram, pirmais singls Bigger Than Us, Bad Love, arī Streetlights un Strangers, ir pat ļoti jaukas, tomēr kopējais līmenis pavisam noteikti varētu būt augstāks. Vīri pārāk daudz aizrāvušies ar sintpopu un Depece Mode daiļrades studēšanu, kas viņiem īsti nepiestāv. Lai gan Ritual viņus nepacels jaunā līmenī, tas arī grupu nenogremdēs, kas rada cerību, ka trešajā diskā atkal dzirdēsim visu labāko, ko trio māk.

6.5/10