A-ha mixtape

Es diezgan ilgi nespēju izdomāt, par kādu tēmu man veidot oktobra eRoka mixtape, līdz izlēmu, ka tieši laikā to būtu izdarīt par A-ha, kas jau pēc piecām dienām, 1. novembrī ieradīsies Rīgā, lai nospēlētu vienu no pēdējiem koncertiem savā vēsturē. Par to, kāpēc šī grupa ir īpaša, un ar ko tā man paliks atmiņā, nākamajā blogā jau tuvāko dienu laikā, bet šodien piedāvāju tādu kā blices karjeras retrospektīvu manā izpildījumā. Proti, izlēmu izlasē iekļaut vismaz vienu kompozīciju no katra albuma, turklāt, lai varētu redzēt trio attīstību, dziesmu secību mainīju vien plates robežās. Vēl, kas svarīgi, iekļāvu tikai singlus, jo tieši tie, manuprāt, vislabāk parāda to, kā attīstās konkrētais mūziķis — singli tomēr ir albumu redzamākā daļa. Neizslēdzu iespēju, ka ilggadējie fani man pārmetīs pārlieku lielo "jauno" singlu procentu (aptuveni puse), taču, kā jau teicu, šis ir mans retrospektīvais skatījums uz A-ha. Jebkurā gadījumā, ceru, ka Jums patiks!

Izlasi iespējams noklausīties šeit.

Jau sākumā ļoti atvainojos par to, ka dažus video nav iespējams noskatīties šajā lapā — citus klipus atrast nav iespējams, bet autortiesības tos neļauj rādīt citās lapās. Iesaku tos vērot divreiz uzklikšķinot uz bildes — tad viss būs kārtībā.

1. Take On Me (Hunting High and Low, 1985)

Kā jau diezgan daudziem populāriem mūziķiem, arī A-ha jau ar pirmo singlu izdevās izsisties līdz vispasaules slavai. Visu laiku populārākais singls ir viena no astoņdesmito mūzikas fasādēm, kas liekus komentārus neprasa.

2. The Sun Always Shines On TV (Hunting High and Low, 1985)

Arī mūziķu otrais singls ir kļuvis par klasiku, kurā dzirdamas praktiski visas labākās tās dekādes mūzikas iezīmes. Jāatzīmē, ka šī ir kolektīva pirmā un vienīgā kompozīcija, kas Apvienotās Karalistes singlu topā izcīnīja pirmo pozīciju.

3. Mahattan Skyline (Scoundrel Days, 1986)

Šī ir viena no netipiskākajām dziesmām, ko šī grupa jebkad ir izdevusi. Stilistiski pilnīgi citāds gabals kā tie, kurus varēja dzirdēt pirmajā diskā, un tas priecē — ne katrs, iegūstot superzvaigznes statusu, riskē eksperimentēt.

4. Cry Wolf (Scoundrel Days, 1986)

Viennozīmīgi pazīstamākais no Scoundrel Days skaņdarbiem ir atradis savu vietu arī manā izlasē. Ja teiktu, ka man tas patīk, melotu, tomēr šādu klasiku būtu grēks neiekļaut miksetipā.

5. The Living Daylights (The Living Daylights soundtrack, 1987)

Ja mūziķim uztic sarakstīt galveno tēmu Džeimsa Bonda filmai, tas ir kārtējais pierādījums augstākās popularitātes statusam. Iespējams, daudzu nepelnīti aizmirstās filmas galvenā dziesma, ir visu laiku otrā labākā šajā sērijā pēc Tīnas Tērneres Goldeneye.

6. Stay On these Roads (Stay On these Roads, 1988)

Arī no trešās plates viens no trio garadarbiem uz visiem laikiem ir iekļuvis savas desmitgades zelta fondā. Manuprāt, pirmā darbības posma (līdz pārtraukumam) labākā balāde.

7. There's Never A Forever Thing (Stay On these Roads, 1988)

Neskatoties uz to, ka šis tikai pa pusei ir singls, jo ir izdots vien Brazīlijā, nevarēju neiekļaut tik skaistu skaņdarbu izlasē.

8. Crying In The Rain (East of the Sun, West of the Moon, 1990)

Ja jau pat mans kolēģis Rūdolfs savā pēdējā blogā ir paslavējis (ļoti dīvainā veidā, tas gan jāatzīst) šo dziesmu, tad man nav iemesla oponēt.

9. Move To Memphis (Memorial Beach, 1993)

Sākotnēji iekļauts pirmajā labāko dziesmu izlasē, tad pārveidots un ievietots nākamajā studijas albumā, šis A-ha singls, pareizāk sakot tā klips, ir iegājis vēsturē kā, ļoti iespējams, pats dīvainākais video, ko viņi radījuši. Matu roka (popa) kults gluži kā labākajās Bon Jovi tradīcijās.

10. Angel In The Snow (Memorial Beach, 1993)

Skaņdarbs, kas radīts kā kāzu dāvana ģitārista sievai teicami pilda savas funkcijas — laba, skaista balāde, taču salīdzinot ar citām (piemēram, jau pieminēto Stay On These Roads un vēlāk dzirdamo Velvet), šī nav tik atmiņā paliekoša. 

11. Shapes That Go Together (singls, 1994)

Jāatzīst, ka pirms šīs izlases veidošanas man nebija ne jausmas, ka kolektīvam ir arī šāda kompozīcija. Ja godīgi, nesaprotu, kāpēc deviņdesmito vidū viņi ierakstīja ko tik saldu, taču tā kā šī ir pēdējā kompozīcija pirms pauzes uz vairāk kā pieciem gadiem, tas ir pietiekami nozīmīgs stūrakmens, lai to iekļautu miksteipā.

12. Minor Earth Major Sky (Minor Earth Major Sky, 2000)

Pieļauju, ka tā ir daudziem manas paaudzes cilvēkiem, taču starp visu A-ha radīto mūziku, man patīk vien tas, kas tapis pēc garās pauzes. 2000. gadā atgriezušies ar, pēc manām domām, savu visu laiku labāko ripuli, viņi parādīja, uz ko spējīgi arī 21. gadsimtā. Starp citu, uzskatu, ka šis ir vīru labākais video.

13. Summer Moved On (Minor Earth Major Sky, 2000)

Pēc triumfālās atgriešanās 1998. gada Nobela Miera prēmiju ceremonijā, kad tika nospēlētas vien divas kompozīcijas, trio nolēma, ka ir jāieraksta jauns albums. Vēl tagad atceros kā vasarā starp, šķiet, pirmo un otro klasi skaļi šim dziedāju līdzi savas mājas pagalmā.

14. Velvet (Minor Earth Major Sky, 2000)

Tiem, kas vēlas norvēģus saukt par viena hita brīnumiem, protams, ir visas tiesības to darīt, taču pirms tam ikvienam ieteiktu noklausīties Velvet. Biju paspējis nedaudz piemirst šo dziesmu, taču tagad skaidri zinu — man pirmajā novembrī būs ko gaidīt! Uzskatu, ka tā ir viena no visu laiku visskaistākajām dziesmām, un esmu pārliecināts, ka veidojot nākamo Valentīna dienas dziesmu izlasi, šo nepiemirsīšu!

15. Lifelines (Lifelines, 2002)

Šis gabals man mūžam asociēsies ar 2002. gada 8. septembri, dienu, pēc kuras, nebaidos šī vārda, izmainījās visa Latvijas koncertu dzīve. Tas, ko toreiz piedzīvoja visi klātesošie, bija neaprakstāmi. Varbūt tās ir glorificētas bērnības atmiņas, taču tolaik tas likās KAUT KAS!

16. Forever Not Yours (Lifelines, 2002)

Skaņdarbs ieturēts labākajās iepriekšējās dekādes A-ha tradīcijās, tāpēc par to neko daudz nebildīšu. Vien rodas jautājums — man vienīgajam klipā grupas izskats pie VIP ieejas atgādina Muse?

17. Did Anyone Approach You (Lifelines, 2002)

Diezgan netipisks blices gabals, kurš vietu šajā izlasē atradis tikai tāpēc, jo pirms gadiem astoņiem man tas ļoti, ļoti patika. Jautāsiet — kāpēc? Ar šodienas skatījumu es tiešām nezinu, bet noteikti man bija nopietns iemesls.

18. Celice (Analouge, 2005)

Jauka popmūzika, kurai izveidots visu laiku visskandalozākais mūziķu video klips. Zinot iepriekšējo vēsturi šāds klips pārsteidza, turklāt šaubos, vai viņiem to vajadzēja — kaut kā neiet kopā ar mūziķu tēlu.

19. Analogue (All I Want) (Analouge, 2005)

Jau uzreiz atvainošos, taču nemācēju atrast singla oficiālo video — atceros, ka savulaik man tas šķita ļoti jauks. Runājot par dziesmu — viena no pēdējo divu albumu augstākajām virsotnēm.

20. Cosy Prisons (Analouge, 2005)

Ir patiesi dīvaini, ka jaunajām grupas dziesmām ir problēmas atrast oficiālos klipus, taču tā nu ir. Neskatoties uz slikto kvalitāti, ir iespējas izbaudīt, pēc manām domām, skaistāko un kvalitatīvāko kompozīciju, ko norvēģi radīja savu pēdējo divu albumu laikā.

21. Nothing Is Keeping You Here (Foot Of The Mountain, 2009)

Lai cik tas skumji neliktos, katram stāstam reiz pienāk beigās, un uzskatu, ka Nothing Is Keeping You Here ir A-ha beigu pēdējā posma sākums — tas ir pēdējais kvalitatīvais albumu singls. Prieks, ka vīri saprata, ka šis ir viņu vājākais albums (kaut gan kaunā nekrita un radīja nesliktas melodijas), un nav jēgas mēģināt cīnīties, degradējot savu vārdu.

22. Foot Of The Mountain (Foot Of The Mountain, 2009)

Arī titulskaņdarbs, kas bija pirmais devītā diska vēstnesis, ir izdevies pietiekami kvalitatīvs (galvenokārt lieliskā taustiņu motīva dēļ), lai to iekļautu izlasē.

23. Butterfly, Butterfly (The Last Hurrah) (25, 2010)

Ar šo noslēdzas aplis — A-ha atgriežas pie pirmatnējā skanējuma, atgriežas sākuma punktā. Viņi ir bijuši dažādi, taču pašās beigās ir tādi pat kā 1985 debitējot — vienkārši, bet akurāti un ļoti klausāmi. Prieks, ka arī klipā tas ir ievērots, un varam redzēt vairākas atsauces uz aizgājušajiem gadiem. Cepuri nost!

Mixtape var lejuplādēt šeit.

P.S. Ikvienam, kurš to vēl nav izdarījis, iesaku doties un ķert pēdējās biļetes uz pirmdienas koncertu. Esmu drošs, ka nenožēlosiet!