10 dziesmas šai nedēļai (N #08)

Kad pēdējo reizi Tu ieskatījies savas dvēseles dziļākajos nostūros? Kad pēdējo reizi Tu ar ko aizrāvies? Kad pēdējo reizi Tu biji brīvs...

Meklējot ierakstus, ko es varētu Jums piedāvāt šai nedēļai aizdomājos par mūzikas izraisītajām noskaņām un sajūtām – lepnums, ambīcijas, mīlestība, uzticība, brīvība, draudzība, iekāre, pašcieņa, prieks un piedošana. Līdz ar to šīs nedēļas dziesmu saraksts ir nedaudz filosofisks.

Šonedēļ vairāk dziesmas no māksliniekiem par kuriem plašāka auditorija kā debitantiem, iespējams, runās tikai nākošā gadā. Ir arī pa kādai zināmai dziesmai jaunās skaņās.

Reiz pienāk brīdis, kad mūsu mīļākā pleiliste sāk mūs garlaikot. Ko darīt? Kā tikt pie kāda svaiga papildinājuma ierastajām ikdienas skaņām?

Gadu mija parasti ir ideāls mirklis, lai apsēstos, padomātu un apsvērtu, kas tad ar mums šajā gadā īsti ir noticis, kas ir bijis vērtīgs, kas ir zīmīgs tieši šim aizejošajam 2010. gadam.

Pirmo reizi pārskatot festivāla Laba Daba 2010 afišu, galvā iezibējās doma: „foršs pasākums”, bet tā nebija tik spēcīga, lai izraisītu izteiktu iekšēju apņemšanos, ka šis ir festivāls, ko es vēlētos ļoti, ļoti apmeklēt.

Šī gada agrā pavasarī, kad zemi vēl klāja pērnās ziemas sniega sega, es lasīju sludinājumu, kurā viens britu uzņēmums izsludināja konkursu uz vispasaules festivālu pavadoņa lomu. Tai brīdī es nodomāju „f%#king awsome!”, es gribu izdarīt kaut ko tuvu tam. Tā lēnām es sāku auklēt ideju par savu „perfekto festivālu”.

Līdz šim savos meklējumos pēc jauna skaņas avota esmu staigājis pa zemes virsu vai vismaz ir bijusi skaidra saprašana, kur es esmu, kā es tur nonācu un kāpēc es tur atrodos. Šoreiz, draugi, viss ir pavisam savādāk.

Vasarai tuvojoties savam pilnbriedam arvien izteiktāka ir vēlme vērst skatu okeāna virzienā. Klasiska sen galvā iesēdusies asociācija ir par saulaino Kaliforniju, kur sešdesmito gadu otrajā pusē, tveices nomākto, jauniešu prātus aizrāva „psihodēlija” un vēlme realizēt sevi, savu iztēli caur poēzijas un mūzikas sintēzi, zīmējot abstraktas sajūtas.

Vairāk kā 200 tūkstoši cilvēku viesojās Vortijas fermā (Worthy Farm) pie Maikla Īvisa (Michael Eavis), lai svinētu „saulgriežu svētkus” lielākajā, dubļainākajā un skaļākajā modernās mākslas un mūzikas festivālā pasaulē.

Man patīk, ka domas līdzīgi krītošām zvaigznēm atnāk pašas par sevi. Ir jāspēj tikai iedomāties vēlēšanos, vai arī noķert to aiz astes un kā lidojošu pūķi palaist zilajās debesīs, lai vēja brīzes to vada.

Savos iepriekšējo stāstos par jaunajām mūziķu apvienībām es kavējos mums tik ļoti zināmajā un ierastajā Eiropā ar īsu acumirkli šovbiznesa mekas Amerikas virzienā. Šoreiz esmu nolēmis nostāties ar kājām gaisā un uz pasauli apskatīties no dienvidu puses. Šī stāsta galvenā pietura būs mītiskā un tik savādā zeme – Austrālija.

Mans stāsts un jauno mākslinieku rekomendācija sasaucas ar iepriekšējā publikācijā ilustrēto motīvu par Mančesteru un Britpopu ar to atšķirību, ka tas, par ko es stāstīšu varētu būt noticis desmit gadus iepriekš pirms ikdienas cilvēks uzzināja, kas ir Īans Brauns un The Stone Roses.

Britpop! Cool Britannia! Madchester! Tie jau ir ar bārdu apauguši saukļi, kas laika gaitā ir ieguvuši neatsveramu vērtību pasaules mūzikas apritē un raksturo absolūti unikālo kultūras fenomenu, kas Anglijai atgrieza mūzikas modīguma noteicējas titulu. Fenomens, kas atkal pulcēja cilvēkus klubos, zālēs, stadionos un festivālos. Fenomens, kas atkal uznesa mūziku pāri visam. Fenomens, kas radīja sprādzienu industrijā un deva nepieciešamo grūdienu saistītajām jomām kā izklaide, māksla un mode.