Atskats uz Eirovīziju 2010

Ap 2000. gadu, kad Latvija sāka savu dalību šajā konkursā, skatīties Eirovīziju bija stilīgi un to darīja ikviens. Tad, pēc pāris gadiem, šis pasākums dažādu iemeslu dēļ Latvijā kļuva diezgan nepopulārs, to skatījās samērā maz cilvēku. Vēl pēc dažiem gadiem, ap iepriekšējās desmitgades vidu, pie mums joprojām to neviens neskatījās, bet no rīta ikvienam bija viedoklis par to, kuri priekšnesumi vērtējami atzinīgi, kuri ne, kurš pārvērtēts, un kurš ne. Pēdējos gados situācija ir mainījusies, manuprāt, uz labo pusi — nu šo šovu skatās daudzi un nebaidās par to atklāti runāt, jo, būsim atklāti, gandrīz ikviens par izpildītāju kvalitāti smīkņā, tomēr nebaidās komentēt. Kopš 2000. gada esmu redzējis ikvienu no šiem šoviem un piekrītu populārajam viedoklim, ka ja pirmajās reizēs tur bija ko redzēt (vismaz tā man šķiet, lai gan tas bija laiks, kad klausījos, piemēram, [b]Backstreet Boys[/b], [b]Five[/b] un [b]Aqua[/b], tā kā pastāv iespēja, ka ar šodienas skatu visu redzētu citādi), bet jo tālāk, jo trakāk. Ja līdz šim tam vienmēr piekritu, tad pēdējos trīs gadus vairs neesmu tik drošs — vismaz man Eirovīzija nav, un, visdrīzāk, nekad arī nebūs konkurss, no kura gaidu daudz kvalitatīvas mūzikas, taču katrā koncertā kopš 2008. gada esmu atradis ko tādu, kas var palikt manā iPod'ā. Un tas nav maz. Par 2008. gada koncertu man atgādina lieliskais francūzis [i]Sebastians Teljērs[/i] ar skaņdarbu [i]Divine[/i]. Atklāti sakot, joprojām nesaprotu, ko tādas klases mūziķis meklēja šādas klases pasākumā (un, kā jau varēja gaidīt, palika nesaprasts, 25 mūziķu konkurencē paliekot 19. pozīcijā), tomēr prieks, ka viņš tur uzstājās.