Blogs: A-ha - dzīvās leģendas

Pēdējo pāris dienu laikā liela daļa Latvijas plašsaziņas līdzekļu pievērš pastiprinātu uzmanību Norvēģijas grupai A-ha. Iemesls ir gaužām vienkāršs un saprotams, jo jau rīt būs koncerts, bet šoreiz viss nenotiek kā ierasts, šoreiz šī uzmanība ir daudz lielāka kā pret citiem tikpat zināmiem vārdiem, kas uzstājas mūsu pusē. Galvenais pamatojums šai interesei — šis būs viens no pēdējiem blices koncertiem pasaulē, taču šajās rindās mazāk par vispārzināmo, bet vairāk par to, kāpēc man šī grupa ir īpaša.

Atceros, ka pirmo reizi A-ha mūziku dzirdēju kaut kad deviņdesmito beigās, kad pētīju vecāku iegādātos kompaktdiskus (noteikti atceraties laikus, kad tie bija kaut kas jauns un nezināms), kuros bija arī dažādas astoņdesmito izlases. Ja atmiņa neviļ, tolaik nekas, izņemot Take On Me, no šī kolektīva repertuāra man nepatika, tāpēc nekāds fans nebiju. Pilnīgi citu pieredzi guvu iepriekšējās desmitgades pašā sākumā — laikā, kad pirmo reizi saskāros ar Minor Earth, Major Sky — atkal sanākuši kopā, vīri bija radījuši mūsdienīgu, aizraujošu skanējumu. Arī nākamais ieraksts — Lifelines — man bija ļoti tuvs, viens no mīļākajiem 2002. gada diskiem. Labus vārdus gribas teikt arī par Analogue, vien pērnais Foot Of The Mountain varēja būt labāks, lai gan arī tajā pāris singli ir atzīmēšanas vērti.

Ja jau nedaudz pieminēju kolektīva skanējumu, tad, manuprāt, svarīgākais aspekts ir tas, ka viņi mainoties līdzi laikam, ir spējuši nepazaudēt sevi. Mēs esam dzirdējuši viņus izpildot ļoti dažādus gabalus — lēnas balādes, klasisku sintpopu, vienkāršu popu, poproku, arī dziesmas ar ņūveiva iezīmēm un daudz ko citu. Neskatoties uz šīm pārmaiņām, visas stilistiskās transformācijas vienmēr šķitušas loģiskas un pamatotas, nekad nekas nav mainīts tikai tāpēc, jo iepriekšējais žanrs sāk stagnēt un kļūst garlaicīgs. Turklāt fakti runā paši par sevi — nav daudz tādu izpildītāju, kuri spētu radīt aizraujošu un mūsdienīgu mūziku trīs dažādās desmitgadēs.

Vēl kāds svarīgs aspekts, kas uz rītdienas šovu liek raudzīties ar lielām cerībām ir atmiņas par 2002. gada 8. septembri. Jau A-ha mixtapeminēju, ka tā bija diena, kurā uz visiem laikiem mainījās Latvijas koncertdzīve. Ļoti iespējams, ka raugoties ar šodienas skatījumu, tas priekšnesums šķistu vien vienkārši labs, taču tolaik tas bija kaut kas īpašs. Līdz tam pie mums nebija redzētas ne tādas ļaužu masas uz vienu koncertu, ne tāda līmeņa zvaigznes. Tie nedaudz vairāk kā 30000 cilvēku, kas to piedzīvoja, vismaz lielākā daļa noteikti, kaut ko no šī koncerta atcerēsies visu mūžu, par to esmu drošs. Tieši tāpēc rīt, dzirdot visas labākās dziesmas, pavisam noteikti būs īpaša sajūta.

Pārlasot to, ko esmu uzrakstījis, saprotu, ka šis pavisam noteikti nav starp maniem labākajiem rakstiem. Es gribēju pateikt ļoti daudz, taču reizēm ir tā, ka vienkārši vārdi nelīmējas kopā, un lai vai kā censtos, labi teksti nerodas. Jebkurā gadījumā, galvenā doma ir skaidra — A-ha ir leģendāra grupa, kuru mums ir tas gods redzēt pēdējo reizi Latvijā, pirms viņi beidz savu darbību. Ja vēl neesat iegādājušies biļeti, noteikti to izdariet — otrreiz šādas iespējas nebūs, un esmu pārliecināts, ka ja tomēr rīt aiziesiet līdz Arēnai, šo izvēli nenožēlosiet!

Foto: Publicitātes foto