Blogs: Beidzot eksportēsim Latvijas mūziku?

Aizvadītajā ceturtdienā īpašā preses konferencē klubā Piens medijiem tika prezentēts Latvijas Mūzikas industrijas attīstības fonds/Latvijas mūzikas eksports. Kā jau noprotams pēc nosaukuma, jaunā organizācija nodarbosies ar pašmāju eksportspējīgāko mūziķu atbalstīšanu un popularizēšanu ārvalstīs, ievērojami atvieglojot to centienus izsisties pasaulē.

Ikvienam, kuram Latvijas mūzika asociējas ar kaut ko vairāk kā Titāniku, duetu Sandra vai Ēriku Gruzniņu, jau sen bija skaidrs, ka šāda tipa organizācija mums ir vairāk kā nepieciešama, jo tikai tā var dot nepieciešamo grūdienu mūzikas attīstībai. To lieliski ir pierādījis Skandināvijas piemērs, bet, ja uzstājat, ka nav, ko salīdzināt mazo un kopumā praktiski nevienam nezināmo Latviju ar vikingu pēctečiem, varam arī pavērties mūsu ziemeļu kaimiņu virzienā. Igaunijā šāda organizācija darbojas jau aptuveni četrus gadus, un rezultāti ir redzami kā uz delnas —vismaz Latvijā gana daudzi kaimiņu mūziķi ir labi atpazīstami, turklāt kopējais līmenis (jo pie līdzekļiem tiek tikai tie, kuri tiešām rada kvalitatīvu mantu) ievērojami aug, vienai grupai arī tuvojoties gana nopietnai atpazīstamībai Eiropā. Pat tādā mūzikas lielvalstī kā Kanādā mūziķiem ir iespēja ar valdības atbalstu uzstāties visā pasaulē, tāpēc ir skaidrs, ka sēdēt tikai savā aizkrāsnē šajā gadījumā ir ne tikai tumsonīgi, bet arī tuvredzīgi un muļķīgi, jo mūsdienās izsisties bez atbalsta no augšas (vienalga — valdības finansējuma, lielas ierakstu kompānijas vai, piemēram, koncertu promoutera) ir teju neiespējami.

Starp citu, preses konferencē kā viens no galvenajiem argumentiem šādas organizācijas nepieciešamībai, tika minēts fakts, ka vietējais mūzikas tirgus ir sadalīts tiktāl, ka jebkāda ienākumu palielināšanās jebkuram no iesaistītajiem ir praktiski neiespējama. Proti, nav īpašas iespējas palielināt autoratlīdzības vai honorārus par koncertiem, kas nozīmē — ja ir vēlme pelnīt, ārzemes ir vienīgais ceļš. Ja jau ieminējos par preses konferenci, jāsaka, ka tajā netrūka populisma, kas iepriekš jau ir dzirdēts vismaz simtu vienu reizi. Arī daži minētie „fakti” (lai man piedod I Love You Records vadītājs Bruno Roze, ko ļoti cienu, bet man izprast, pa kuru laiku Ewert And The Two Dragons ir kļuvuši par pasaules līmeņa grupu, laikam nebūs lemts) bija gana interesanti, taču tajā pat laikā viss galvenais tika pateikts un izskaidrots, turklāt radīja pārliecību — plāni nav tikai tukši vārdi, un ja tie tiks īstenoti, Latvijas mūzika no tiem iegūs ļoti daudz.

Pašlaik Latvijas Izpildītāju un Producentu Apvienības ikgadējais budžets, no kura pašmāju un ārzemju mūziķiem tiek izmaksātas autoratlīdzības, ir aptuveni miljons latu. Tā kā mūsu radio stacijas daudz vairāk spēlē citur radītu mūziku, aptuveni 70% no šīs summas aiziet ārvalstu autoriem, kamēr vietējiem nākas samierināties vien ar aptuveni 300000 latu. Kaut gan jaunās organizācijas finansēšanas modelis un budžets vēl nav pilnīgi skaidrs, pašreizējais plāns ir tam novirzīt 10% jeb 100000 latu no ikgadējās LaIPA naudas, tādējādi radot situāciju, kurā ārzemnieki finansē Latvijas mūziķus. Protams, nelielu daļu autoratlīdzību (ap 30000 latu) mūsējie zaudēs, bet ja ieguvums ir 70000, manuprāt, sistēmu nosodīt būtu muļķīgi.

Te uzreiz rodas jautājums — kam un kā tiks piešķirta šī nauda? Kā jau ievadā minēju — eksportam. Kas zīmīgi, netiks šķirots — eksportēt tiek plānots populārās vai akadēmiskās mūzikas izpildītājus, tāpat arī pie pīrāga daļas varēs tikt arī, piemēram, mūzikas instrumentu, aparatūras vai skatuvju ražotāji. Respektīvi — ikviens, kurš kaut kādā mērā ir saistīts ar Latvijas mūzikas biznesu. Sākotnēji man ļoti nepatika fakts, ka pie atbalsta varēs tikt arī akadēmiskās mūzikas izpildītāji, jo, pirmkārt, tiem jau tāpat ir gana daudzi un labi strādājoši valsts atbalsta mehānismi, un otrkārt — šajā žanrā Latvijā tomēr ir zināms brends pasaulē, un izsisties tādā līmenī iespējas salīdzinoši ir daudz lielākas. Arī aparatūras ražotāju vai servisu piedāvātāju finansēšana prieku neizraisīja, jo privātais bizness tomēr ir privātais bizness, un tas diez vai būtu jāatbalsta valstij. Uzreiz gan ir jāpiebilst, ka manas bažas ātri vien tika atspēkotas ar visai triviālu argumentu — tā kā katrs, kurš pievienosies organizācijai, ar to parakstīs līgumu, vienojoties par daļas nopelnītā (konkrēti cipari vai procenti pašlaik nav zināmi) atgriešanu LMIAF/LME. No šīs naudas pasākums tiks sponsorēts tālāk, tā kā — jo pelnošāki darboņi tiks finansēti, jo vairāk naudas būs, un jo vairāk naudas būs, jo vairāk un lielākus projektus varēs realizēt.

Kaut gan pagaidām viss kopumā izskatās gana labi, interesanti un perspektīvi, kā jau Latvijā ierasts, bažas rada citu organizāciju un mūzikas biznesa darboņu iespējamā vēlme mest sprunguļus fonda darbības riteņos. Galvenā lieta, kas uztrauc — potenciālais lobisms. Pagaidām nekādu īpašo bažu nav — par Arvīda Mūrnieka, kurš ir projekta galvenais bīdītājs, profesionalitāti un objektivitāti šaubu nav, un jācer, ka kaut kādu politisko spēlīšu rezultātā viņš nezaudēs savu ietekmi. Pirmkārt, tāpēc, jo gribētos, lai atbalstu saņem tiešām labi mūziķi arī dalībai showcase festivālos (kuros uzstājas tikai tie, kas iztur atlasi, nevis katrs, kas to var atļauties), ne tikai albumu izdošanai vai koncertēšanai ārzemēs. Starp citu, nekad tas nebūs pilnā apmērā, drīzāk tiks iedota puse vai 70%, lai stimulētu mūziķus uz kvalitāti. Otrkārt, ir pārliecība, ka viņa vadībā administratīvais aparāts tiks turēts pēc iespējas mazāks, nenodedzinot liekus līdzekļus nevajadzīgos tēriņos.

Kā jau vairākkārt minēju, Latvijas Mūzikas industrijas attīstības fonda/Latvijas mūzikas eksporta iestrādnes izskatās gana pārliecinoši un intriģējoši. Spēcīgs pieteikums ir veikts, un tagad ir laiks izdarīt visu, lai labās idejas nepaliek tikai uz papīra un vārdos. Lai izdodas, jo ja tas notiks, iegūs visa Latvijas mūzika!

Foto: LETA