Blogs: Mika koncerts Rīgā
Kā jau rakstīju koncerta apskatā, nekad neesmu bijis īpaši liels Mika mūzikas cienītājs, tomēr nevar teikt, ka tā man nepatiktu — klausīties viņu varu, un, visdrīzāk, koncertu būtu apmeklējis jebkurā gadījumā. Šajā blogā mazāk par to, kāds bija un kā izklausījās koncerts (par to jau rakstīju), bet gan vairāk par to, kā tas viss patika man.
Arī par zāles iekārtojumu un publiku jau rakstīju, tāpēc uzreiz ķeršos pie neliela apskata par Instrumentu uzstāšanos. Nebiju viņus redzējis jau diezgan ilgi (šķiet, kādu pusgadu vai pat nedaudz vairāk), un jāsaka, ka tagad grupa izklausās daudz labāk nekā pirms tam. Pēc ilga laika pārtraukuma šādas lietas var pamanīt, un esmu pārliecināts, ka viņi ir attīstījušies — arī divas jaunās dziesmas (nu labi, pieļauju, ka tās nav tik jaunas, bet es vēl nebiju dzirdējis) bija ļoti kvalitatīvas un interesantas. Kā paliels mīnuss jāmin tas, kā viņi izskatījās (biju dzirdējis, bet ne redzējis) — ja bundziniekam bija ierastais tērps, tad Šipsi uzstājās bez ierastās maskas, tā vietā uzvelkot lielu, melnu parūku. Šķiet, ka ar šo (tāpat kā ar pēkšņo runāšanu latviski) viņi zaudējuši palielu daļu sava šarma — tas vairs nav tas. Starp citu, runājot par valodu, diezgan amizanti (ne tajā labākajā nozīmē) likās tas, ka reizēm solists ar lielu akcentu teica "paldies", bet reizēm bez problēmām runāja vairākus teikumus. Vajag konsekvenci.
Brīdī, kad uz skatuves kāpa pats pasākuma vaininieks, biju nedaudz skeptisks, jo pirmās dziesmas ne tuvu mani nepārliecināja. Tomēr jo tālāk gāja koncerts, jo vairāk tiku ievilkts tā varā — pavisam nemanot paskrēja laiks, un ielūkojoties pulkstenī, (šķita, ka nepārāk ilgs laiks bija pagājis) jau bija aizvadītas vairāk nekā 50 minūtes. Mūziķis teicami komunicēja ar publiku, spēja viņus iekurināt un padarīt ļoti atraktīvus. Šajā brīdī atcerējos par "pasaulē labāko koncertgrupu" un nedaudz pasmaidīju — Mika ar daudz saspringtāku uzstāšanās grafiku spēja sniegt DAUDZ vairāk emociju nekā Muse...
Vērojot un klausoties, mani patiesi patīkami pārsteidza tas, ka tikpat krāsaina un pozitīva kā viņa mūzika, bija arī uzstāšanās. Mika ir izcili harizmātisks mūziķis, taču ne mazāks nopelns bija arī pavadošajam sastāvam — visi, jo īpaši neticami atraktīvā bekvokāliste Ima parādīja, ka ir ekstraklases izpildītāji, un tas nozīmē ne tikai tīru dziedājumu vai kvalitatīvu mūzikas spēlēšanu, bet arī spēju būt pietiekami teatrāliem, jo bez horeogrāfijas koncerts būtu zaudējis ļoti daudz.
Patiesi žēl, ka šoreiz nebija paredzēta preses konference, jo palika iespaids, ka Mika arī dzīvē varētu būt tāds, kāds uz skatuves — atraktīvs, jautrs un draudzīgs, taču mūziķi (vai pasākuma organizatorus) nosodīt negribas — skrienot no vienas pilsētas uz otru (piemēram, šodien viņš jau būs Tallinā) gribas arī laiku sev un atpūtai. Starp citu, runājot par organizāciju, vēlos uzslavēt to, ka šoreiz ļoti organizēti notika arī izkļūšana no arēnas, jo parasti tā bija problēma.
Vēlreiz atkārtošos un teikšu, ka šis bija negaidīti labs koncerts — ļoti iespējams, ka viens no labākajiem popkoncertiem, kāds Latvijā jebkad ir noticis. Līdzīgi, kā gadījumā ar Džeimsu Blantu — Positivus music patiesi māk atrast mūziķus, kuri var patīkami pārsteigt publiku, un tas patiesi priecē. Ceram, ka šogad būs vēl kāds tikpat labs koncerts!