Blogs: The Bird & The Bee - piemirstais sapnis par vasaru

The Bird & The Bee ir duets — Ināra Džordža (vokāls, basģitāra, ģitāra) un Gregs Kērstins (taustiņinstrumenti) no Los Andželosas, kurš izpilda sintīpopu ar 60to gadu popmūzikas un džeza pieskaņu. Grupa radās 2006. gadā. Abi grupas dalībnieki — Ināra un Gregs iepazinās, un pēkšņi atklājās, ka abiem ir tuva džeza mūzika. Tā arī sākās viņu aizraujošā muzikālā darbība.

Vienmēr esmu vēlējusies izteikties par šo lielisko grupu, kura diemžēl, un arī par izbrīnu, šķiet piemirsta, un par to tiek pārāk maz runāts.

Manas attiecības ar šo grupu sākās ļoti īpaši — kas tamlīdzīgs nav noticis pat līdz šim laikam. Iepazīšanās notika pirms apmēram 4 gadiem, kad grupa tikko bija radusies. Tolaik vēl ļoti maz interesējos par indie mūziku, tādēļ šī grupa arī bija kas pavisam jauns manai mūzikas izvēlei. Te arī sākas šo attiecību mistērija — The Bird & The Bee it kā pēkšņi uzplūda ne no kurienes. Nespēju minēt ne vietu, ne laiku. Atceros vien pirmo dziesmu, kurai ir diez ko minimālistisks nosaukums La La La.

Pozitīvisms, bezrūpīga gulšņāšana saulē kādā karstā vasaras dienā — tādas sajūtu gleznas rodas, klausoties šo dziesmu.

Taču nevajadzētu domāt, ka šī mūzika ir tieši tik parasta — bezpersonisks prieks ar tajā iekļauto plaukstiņu sasišanu un lirikām, kas aprobežojas ar bezjēdzīgām rindiņām kā lalala. The Bird & The Bee skaņdarbos ir dziļums, tie ir patiesi un dabīgi. Viņu daudzveidīgā mūzika — sākot no tīras elektronikas, turpinot ar hipiju ēras ģitārskaņām un beidzot pat ar pavisam teatrālu mūziku — ieved idilliskā pasaku valstībā, taču vienmēr atstāj prātā piezīmi — tas viss var būt patiess, ja to patiešām vēlies. Lai gan kāds varētu teikt, ka šī mūzika ir palikusi iepriekšējā desmitgadē un šāds stils ir jau pietiekami novazāts, tomēr ir jāsaka, ka šajā gadījumā skanējums joprojām ir ļoti svaigs un nesamākslots, atšķirībā no daudziem mūsdienu wannabe retro faniem. Varētu domāt, ka šī mūzika ir kā radīta tieši šiem mūziķiem. Šķiet, ir cilvēki, kuriem vienkārši sanāk.

Īpaša odziņa ir solistes Ināras Džordžas balss — lai gan tā ir smalka un eņģeliska, tajā slēpjas mānīšanas spēks. Viņa ietver dziesmas stāstu gaisīgā dziedājumā, taču ne vienmēr tas izrādīsies kas jauks un mīlīgs — dažkārt tā tiek apslēpta ironija un pat izsmiešana.

Ja runāt par manu mīļāko grupas dziesmu, tad tā ir Spark no debijas albuma, kurš nosaukts grupas vārdā. Šī dziesma ir pilnīgi atšķirīga no kopējās grupas daiļrades — tā, šķiet, ir viņu skumjākā dziesma, kura skan ļoti ēteriski un man atgādina klusu lūgšanu.

Šajā rakstā es pievienoju dziesmas tikai no debijas albuma, jo tieši tas ir mans mīļākais, bet viņu otrais albums Ray Guns Are Not Just The Future nemaz nav sliktāks. Tas noteikti iederētos gan kāda jauka piektdienas vakara muzikālajā programmā, gan arī vienatnes baudīšanai pie siltas tējas tases. Viņiem ir arī trešais albums, kurš ir kā veltījums Derilam Hollam un Džonam Outsam (duets Hall & Oates) — tajā ir šo mākslinieku kompozīciju kaverversijas un viena The Bird & The Bee oriģināldziesma.

Atgriežoties pie attiecību mistērijas — tā turpinās ar to, ka šī grupa visu laiku sēž manā prātā un tā vien prasa, lai kādam par to izstāstu. Laikam tur tiešām kaut kas tāds ir.

Tagad beidzot varu uzelpot, jo esmu ne vien padalījusies ar savu atradumu, bet varu arī ieteikt The Bird & The Bee mūziku paklausīties visiem tiem, kuri sapņo par bezrūpīgiem vasaras rītiem, kā arī tiem, kuri vienkārši vēlas nedaudz saules šajā aukstajā laikā.