Mēneša albums: Februāris
Lauris Anstrauts
Mēneša albums: Los Campesinos! — Sick Scenes
Britu grupas Los Campesinos! gaitām esmu sekojis jau kopš viņu debijas albuma, un šo gandrīz desmit gadu laikā viņi ne reizi nav izlaiduši nevienu sliktu ierakstu. Izņēmums nav arī viņu februāra nogalē iznākušais sestais studijas albums Sick Scenes, kas ir pirmais kopš grupas dalībnieku lēmuma atrast ikdienišķus darbus līdzās mūzikas karjerai. Salīdzinot ar viņu iepriekšējo albumu No Blues, grupas skanējumā nekā daudz mainījies nav — tas joprojām ir nedaudz cukuroti skanošs indīroks ar asprātīgiem, pašironiskiem dziesmu tekstiem un interesantām dažādu stīgu, pūšamo, taustiņu un sitamo instrumentu partijām. Neko mainīt gan arī nebija vajadzības, jo viņi jau desmitgades garumā ar minimālām skanējuma izmaiņām ir spējuši palikt relevanti, kamēr daudzi citi viņu līdzgaitnieki ir pazuduši no redzesloka. Los Campesinos! īsti nav tā grupa, kas konstanti izgudro kaut ko jaunu, bet viņi ir sasodīti labi tajā, ko viņi dara, kas ļauj viņiem joprojām noturēt lielu klausītāju skaitu un arī piesaistīt jaunus.
Mēneša dziesma: Blanck Mass — Silent Treatment
Iespējams, ka mūzikas cienītājiem britu mūziķis Bendžamins Džons Pauers ir vairāk pazīstams kā dueta Fuck Buttons dalībnieks, bet ne mazākas ievērības cienīgs ir arī viņa solo veikums kā Blanck Mass (starp citu, pagājušajā rudenī viņš ar savu uzstāšanos viesojās Lavijā festivāla Zemlika ietvaros). Viņa jaunākais albums World Eater jau ir paspējis iznākt marta pirmajā piektdienā, bet vēl februārī to ievadīja singls Silent Treatment, kas man lika šo albumu gaidīt ar lielu nepacietību. Šis skaņdarbs iesākas ar uzkrītošu kora dziedājuma samplu, ko drīz vien nomaina agresīva baslīnija un līdz nepazīšanai pārveidoti vokālie sampli, radot noslēpumainu un nedaudz biedējošu, bet vienlaikus arī absolūti eiforisku noskaņu. Septiņarpus minūšu garumā šeit ir apkopots liels daudzums interesantu elementu, kas liek to klausīties visai vērīgi, bet vienlaikus Silent Treatment piemīt arī ļoti daudz nepieradinātas enerģijas, kas padara to piemērotu deju grīdām.
Jana Udovenko
Mēneša albums: Syd — Fin
Līdz šim Syd mūzikas pasaulei bija pazīstama kā apvienības The Internet un Odd Future seja, taču tagad viņa sevi izmēģina solo lauciņā. Gada sākumā arī viņas grupas biedrs Matt Martians izdeva savu solo albumu, taču jāsaka, ka Syd muzicēt vienatnē padodas daudz labāk. Ja The Internet mūzika bija piesātinata ar soul mūzikas ietekmēm, tad Syd ieraksts jau ir moderna pieeja 90. gadu stila r'n'b. Tajā atradīsiet gan jutekliskas lirikas, gan puicisku pašpārliecinātību, gan grūvīgus bītus, un ļoti iespējams, ka lielāko daļu no šī varēsim sagaidīt arī The Internet jaunajā albumā. Fin ir tieši tas, kas Syd bija vajadzīgs, lai nostiprinātu savas dziesmu rakstīšanas prasmes un ar vēl lielāku pārliecību spertu nākamos soļus mūzikā.
Mēneša dziesma: Little Dragon — High
Es nezinu, kā viņiem tas izdodas, bet zviedru apvienība Little Dragon ar katru nākamo singlu kļūst arvien labāka un labāka, un tas ir milzu kompliments, ņemot vērā, ka grupa pastāv jau 20 gadus un ir aktīvi izdevusi mūziku pēdējos desmit. High turpina viņu iepriekšējā albumā Nabuma Rubberband iemīto taciņu, vairāk koncentrējoties uz dziesmas sensualitāti nekā dejojamību. Jaunais singls gluži kā tā nosaukums paceļ klausītāju apreibinošos augstumos, kuriem piemīt meditatīvs efekts, un liels nopelns tajā ir brīnišķīgajai Yukimi balsij, kas ir ļoti daudzpusīga un spēj piešķirt īpašu emocionālu dziļumu katram skaņdarbam. Tagad ar nepacietību jāgaida grupas nākamais albums!
Gundars Zaburdajevs
Mēneša albums: Ryan Adams — Prisoner
Pēc Teilores Sviftas superhitu pilnā 1989 pārstrādāšanas pilnā garumā un savas versijas izdošanas, Raiens Adamss ir atgriezies pie oriģinālmateriāla izdošanas. Prisoner lielā mērā ir stāsts par Adamsa jau pirms pāris gadiem izjūkošo laulību — atsauces uz šo pārdzīvojumu viņš ietērpj sev ierastajās skaņās, izveidojot albumu, kura dziesmas sākumā nebūt neskan ļoti skumji, tomēr galu galā iepriekš aprakstītā noskaņa izlaužas cauri. Ieraksts ir bagāts gan ar kantrī mūzikā koncentrētiem skaņdarbiem, gan parāda arī raupjāku pusi ar sirdi plosošām elektriskās ģitāras partijām. Lai arī tas var skanēt skarbi, šāda noskaņa Adamsam piestāv ļoti veiksmīgi.
Mēneša dziesma: Artificial Pleasure — All I Got
Artificial Pleasure ir pavisam svaiga grupa no Londonas, tomēr jau paspējusi nonākt mūzikas apskatnieku redzeslokā. Apvienība savā skanējumā visai pamatīgi ietekmējas gan no pagājušā gadsimta 70., gan 80. gadu mūzikas, kā arī piešķirot savu unikālo raksturu. Grupas svaigākais singls All I Got spilgti pierāda iepriekš teikto — īsts deju grūvs iet roku rokā ar nelielu daļu mežonīga rokenrola un sintezatoru pavadīta episkuma. Vokālista Fila Makdonela balss reizē atsauc gan Deividu Boviju, gan Pīteru Gebrielu, padarot All I Got par dziesmu ar labi saprotamu un nopietnu attieksmi.
Staņislavs Fisenkovs
Mēneša albums: Sampha — Process
Pirmā iepazīšanās ar Sampha balsi lielai daļai bija pirms aptuveni sešiem gadiem, klausoties SBTRKT debijas albumu. Drīz to varēja dzirdēt arī tepat Salacgrīvā, Positivus festivālā, un tā arvien biežāk bija sastopama citu mūziķu ierakstos. Sampha balss bija dzirdama Džesijas Vēras, Dreika un Kanje Vesta skaņdarbos, bet viņa vārds bija atrodams vēl daudzu citu mūziķu ierakstu aprakstos, starp producentu vārdiem. Viņa balss uzreiz apbūra, un tūlīt radās vēlme atrast visus iespējamos skaņdarbus, kur tā būtu dzirdama. Papildus iepriekšminētajiem skaņdarbiem, Sampha sarūpēja mazalbumu Dual, bet arī ar to bija par maz. Jau gadiem no šīs neparastās balss īpašnieka un producenta tika gaidīts debijas albums, bet tikai pagājušajā mēnesī tas tika sagaidīts. Lai gan jau daudz ir rakstīts par viņa balsi, kas arī šī ieraksta klausītājiem neliks vilties, plates Process gadījumā tikpat svarīgi ir runāt par pavadījumu. Sampha atrada līdzsvaru starp elektroniku un akustiku, starp minimālismu un ar dažādām skaņām pārblīvētiem skaņdarbiem. Tas ir ļoti daudzpusīgs un unikāls ieraksts, kas attaisno ilgo gaidīšanu. Viņš kārtējo reizi pierāda, ka ir viens no savas paaudzes talantīgākajiem dziesmu autoriem un producentiem. Process ir pārdomāts albums, kur katram skaņdarbam ir sava vieta, un, lai gan tā garums ir vien 40 minūtes, pēc tā nav mazuma pēcgarša. Atliek vien cerēt, ka par viņu dzirdēsim vēl daudz, un līdz nākamajiem jaunumiem nav jāgaida ilgi. Tikmēr ir vērts veltīt laiku Process, kas gada nogalē tiks daudz kur minēts starp labākajiem šīgada ierakstiem.
Mēneša dziesma: Lana Del Ray — Love
Ja sākotnēji melomānu viedoklis par Lanas del Rejas daiļradi dalījās un bieži vien bija negatīvs, tad līdz ar nākamajiem ierakstiem tas sāka mainīties. Tas gan nemainījās radikāli, bet pamazām līdz ar katru jaunu ierakstu. Arī ar jaunāko singlu Love var just, ka viedoklis par viņas mūziku kļūst pozitīvāks. Grūti uzreiz atminēties kādu citu viņas skaņdarbu, par kuru būtu iespējams dzirdēt tik daudzas uzslavas. Tas, protams, nenotiek bez iemesla. Ar Love viņa atgriežas pie pirmā albuma skanējuma, kurā liels uzsvars bija uz stīgām, bet šoreiz tas ir nobriedušāks. Lana del Reja vairs nešķiet pārlieku samākslota, kas varēja traucēt viņas agrīnajos skaņdarbos. Gan muzikāli, gan tekstuāli viņa ir spērusi soli uz priekšu, un kļuvusi interesantāka. Šogad mūs sagaida jauna Lanas del Rejas plate, un, iespējams, ka līdz ar to liela daļa melomānu būs pievienojusies masām, viņas mūzikas cienītājiem.
Raimonda Arāja
Mēneša albums: Vagabon — Infinite Worlds
Vagabon jeb īstajā vārdā Letīcijas Tamko pirmā plate Infinite Worlds ir vēl viens pierādījums tam, ka pirmos kucēnus ne vienmēr vajag slīcināt — šis 28 minūtes garais ieraksts ir svaiga un pārliecinoša debija, ar ko Letīcijai jau izdevies iekarot ne tikai fanu, bet arī mūzikas kritiķu aukstās un atmirušās sirdis. Infinite Worlds panākumu atslēga ir albuma nepiespiestība un viengabalainība apvienojumā ar muzikālo kvalitāti un neviltotām, bet nepārspīlētām emocijām, kas padara šo par vienu no tiem retajiem ierakstiem, kuros katra dziesma šķiet precīzi savā vietā un nekā nešķiet ne par daudz, ne par maz. Ierakstā dzīvīgs indie ar garāžīgām ģitārām mijas ar sapņainiem, plūstošiem skaņdarbiem, veidojot skaņu ainas, kas pāriet viena otrā ar apskaužamu vieglumu un, gluži kā īsfilmā, saliek kopā albuma kopējo bildi, kas stāsta stāstu par savas vietas (un māju) meklējumiem pasaulē. Šis viennozīmīgi ir albums, kuru vērts noklausīties vairāk nekā tikai vienu reizi.
Mēneša dziesma: At The Drive-In — Incurably Innocent
Ja pagājušā gada nogalē At The Drive-In sagādāja patīkamu pārsteigumu visiem saviem faniem, izdodt pirmo dziesmu ļoti ilgā laikā, tad šomēnes sagaidījām arī apstiprinājumu, ka pēc 17gadu pārtraukuma ir gaidāms arī jauns albums. Pie reizes grupa arī nodeva klausītājiem otro singlu no gaidāmās plates in•ter a•li•a. Lai gan jāatzīst, ka salīdzinājumā ar jau iepriekš minēto pirmo singlu Governed by Contagions, ko varētu raksturot kā spēcīgu atgriešanās singlu, Incurably Innocent šķiet vājāka kompozīcija, tā vēl arvien pierāda grupas muzikālo varēšanu. Izņemot tos pāris brīžus, kad viņi skan vairāk pēc Billy Talent, nekā pēc sevis, At The Drive—In vēl arvien ir līmenī.
Kārlis Arājs
Mēneša albums: Pissed Jeans — Why Love Now?
Pissed Jeans savu karjeru uzsāka, 2003. gadā izdodot albumu Shallow, un divus gadus vēlāk viņiem kabatā bija ierakstu līgums ar leģendāro mūzikas kompāniju SubPop, kuras paspārnē savus ierakstus savulaik izdevusi gan Nirvana, gan Sonic Youth. Savā jaunākajā ierakstā Why Love Now? grupa turpina sev ierasto, nedaudz drone iespaidoto hardcore stilu. Mūzika ļoti atgādina labāko no 80. gadu hardcore scēnas (Cro-Mags,Scratch Acid, u.c.), turpretim teksti koncentrējas uz modernās sabiedrības savstarpējām attiecībām, dzimumu lomām mūsdienu informācijas vidē. Piemēram, dziesma Ignorecam apraksta interneta fetiškameras šovu, kura skatītāji tiek ignorēti, kamēr pati modele skatās televizoru un ēd brokastu pārslas. Īpaši vēlos izcelt albuma vidusdaļas skaņudarbu I’m A Man, kurā grāmatas Ugly Girls autore Lindsija Hantere lasa dzejoli, kurš parodē agresīvo maskulinitāti, kas sastopama gan ofisa, gan citās vidēs. Šis gabals kalpo kā diska tematiskais centrs, kurā savijas Pissed Jeans sociāli aktuālā humora izjūta ar agresivitāti, kura ir fokusēta, lai parodētu apkārt notiekošo. Šis albums var kalpot kā laika kapsula 2016. — 2017. gadam, jo tajā apskatītās tēmas ir kā šo gadu atspoguļojums caur viegla nihilisma prizmu.
Mēneša dziesma : Creeper — Black Rain
Par Creeper mēs jau esam rakstījuši intro skaņā, kur minējām, ka šī ir viena no jaunajām grupām, kurai ir izdevies radīt savu rokmūzikas skanējumu un savākt visnotaļ pieklājīgu fanu pūli. Jaunajā singlā no šomēness gaidāmā albuma Eternity, In Your Arms grupa piedāvā gan turpinājumu iesāktajam stāstam par James Scythe pazušanu, gan muzikāli baudāmu rokmūziku, kura ir gan oriģināla, gan kvalitatīva. Klausoties šo dziesmu, nepamet sajūta, ka pēc albuma izdošanas Creeper beidzot pārcelsies no spēlēšanas nelielos klubos uz liela mēroga koncerttūrēm un milzīgiem fanu pūļiem. Grupai ir viss, ko var vēlēties — talants, harizma, folklora, kas apvij grupu, un neliela, bet ļoti aktīva fanu bāze.