Mercury Prize 2019 piezīmes: 1. daļa

Mercury balva, kuru katru gadu īpaši izveidota žūrija pasniedz gada labākajam albumam Lielbritānijā, jau kopš tās izveidošanas deviņdesmito gadu sākumā ir bijis notikums, kas spējis pievērst melomānu uzmanību visā pasaulē. Tāpēc arī Intro kolektīvs agrāk aktīvi veidoja rakstu sērijas, iepazīstinot ar tai nominētajiem albumiem. Tomēr pēdējos divus gadus bijām pārstājuši to darīt, jo nepameta sajūta, ka Mercury nominantu saraksts katru gadu kļūst arvien garlaicīgāks, zaudējot iepriekš uzstādīto kvalitātes latiņu. Par laimi, šogad tas atkal ir ļoti spēcīgs — jā, varbūt dažu izcilu albumu tajā pietrūkst, bet neviens no nominantiem nerada šaubas par sevi — tāpēc mums ir atgriezusies vēlme iepazīstināt sīkāk ar šajā sarakstā atrodamajiem albumiem. Tāpēc ķersimies pie lietas ar pirmajiem sešiem no tiem.

Little Simz — GREY Area

Grey Area ir jau trešais reperes Little Simz studijas albums (turklāt tiem vēl klāt jāpieskaita arī četri miksteipi), bet to var uzskatīt par viņas tā saukto izlaušanās albumu, kas viņas karjeru pacēlis jaunā līmenī. Tie, kas rūpīgāk seko britu hiphopam vai svaigām skaņām britu mūzikā kopumā, par viņu droši vien zina jau kādu laiku, bet GREY Area ar viņu iepazīstinājis krietnu lielāku klausītāju pulku, turklāt tas ir izpelnījies uzmanību un atzinību arī no ASV mūzikas kritiķiem, kas britu hiphopa māksliniekiem nemaz tik bieži neizdodas. Tas, ka visi šie panākumi ir nākuši tieši šajā brīdī, nav nekāda sakritība, jo, klausoties GREY Area, ir dzirdams neapšaubāms progress salīdzinājumā ar viņas iepriekšējiem veikumiem. Jau no tā pirmās dziesmas kļūst skaidrs, ka no jaunās un daudzsološās mākslinieces viņa ir pāraugusi nākamajā līmenī. Turklāt, lai gan šajā albumā Little SImz izklausās pārliecinošāk nekā iepriekš, viņa nav pazaudējusi arī savu atklāto un emocionālo personību, kas palīdz klausītājam asociēties ar viņas dziesmām. Tiesa gan, tās arī tāpat nebūtu grūti, jo šajā albumā viņa stāsta par nenoteiktību, ko savā dzīvē spilgti izjūt lielākā daļa mūsdienu divdesmitgadnieku.

Izredzes: Tā kā ši gada Mercury nominantu saraksts ir viens no spēcīgākajiem vismaz pēdējo piecu gadu laikā, šķiet, ka Little Simz līdz balvas iegūšanai, visticamāk, neaizsniegsies. Tajā pašā laikā, gandrīz vienprātīgā atzinība, ko šis albums ir saņēmis no kritiķu puses, liek domāt, ka viņa varētu būt viens no potenciālajiem šī gada melnajiem zirdziņiem.

/Lauris Anstrauts/

slowthai — Nothing Great About Britain

Britu hiphopa un grimescēna līdz šim pārsvarā ir bāzējusies Londonā un citās lielajās pilsētās, bet tās spilgtākā jaunā zvaigzne slowthai nāk no necilās Northemptonas. Šo faktu viņš regulāri piemin arī savās dziesmās, aktīvi mēģinot lauzt priekšstatu, ka viss ievērības cienīgais mūzikā nāk tikai no metropolēm. Pēdējo pāris gadu laikā sācis piesaistīt arvien vairāk uzmanības gan no kritiķiem gan faniem, šī gada jūnijā viņš beidzot izdeva savu debijas albumu Nothing Great About Britain, kas uzreiz nostiprināja viņa vietu starp šī brīža oriģinālākajiem jaunajiem māksliniekiem. Šajā albumā slowthai komfortabli lēkā pa dažādiem stiliem — gan viņa skaitīšanas manierē, gan bītos ik pa brīdim var atpazīt britiem raksturīgo grime skanējumu, tai pašā laikā, tikpat lielā mērā tajā var saklausīt arī amerikāņu alternatīvo hiphopu, turklāt tam visam klāt vēl piejaucas ietekmes no elektroniskās mūzikas. Šī stilistiskā nenoteiktība, līdzās viņa īpatnējai balsij, padara slowthai mūziku grūti sajaucamu ar jebkuru citu mākslinieku. Turklāt liriskā ziņā viņš viņš izceļas ar trāpīgu un nesaudzīgu britu politiskās sistēmas kritiku, kas padarījis viņu par jauno savas paaudzes balsi.

Izredzes: Es jau gribēju rakstīt, ka, lai gan šis albums ir visnotaļ lielisks, spēcīgās konkurences dēļ slowthai uz savu Mercury balvu vēl varētu būt jāpagaida, bet tad es nolēmu uzmest aci bukmeikeru prognozēm, un izrādījās, ka tieši šis albums šobrīd tiek uzskatīts par galveno favorītu uz uzvaru. Tas gan arī ir visnotaļ loģiski, jo Nothing Great About Britain piemīt viss, kas būtu vajadzīgs šīs balvas ieguvējam — svaigas muzikālas idejas, spēcīgi teksti, sociālo tematu apspēlēšana un, pats galvenais, spēja palikt klausītāju atmiņā vēl uz ilgu laiku.

/Lauris Anstrauts/

Nao — Saturn

Britu soul / R’n’B dziesminieces Nao otrais studijas albums noslēdz trešo desmitgadi mūziķes eksistencē, tādēļ tajā atradīsiet daudz pārdomu par dzīvi, bijušajām attiecībām, karjeru un visu pārējo, kas atrodas zem saules. Tam visam pamatā ir Saturna atgriešanās jeb nonākšana tajā pašā punktā, kur tas atradās cilvēka dzimšanas brīdī. Tā kā šis fenomens prasa aptuveni 29 gadus, Nao šo ņēmusi īpaši pie sirds, jo tieši 30. dzimšanas dienu sagaidot, cilvēki sāk pārdomāt visu, kas līdz šim sasniegts un pārvērtēt savas dzīves nostājas. Tad nu līdz ar šo albumu Nao nomet savu iepriekšējo ādu un pārdzimst jaunā, stiprākā un cerību pilnā cilvēkā. Muzikāli plate tomēr pieturas pie pirmā albuma skanējuma un pat nedaudz vairāk sliecas popmūzikas virzienā nekā soul eksperimentos, taču to ir grūti pārmest, ņemot vērā, ka Nao tik lieliski sanāk sacerēt atmiņā paliekošas melodijas un gurnus kustinošus bītus.

Izredzes: Kaut arī Nao albums tik tiešām ir ļoti kvalitatīvs, tas tomēr nedaudz nobāl spēcīgo konkurentu ielenkumā, tādēļ mūziķei diezin vai šogad izdosies doties mājās ar Mercury statueti rokās.

/Jana Udovenko/

The 1975 — A Brief Inquiry Into Online Relationships

Britu četrotnei The 1975 šī nebūt nav pirmā reize Mercury balvas nominantu lomā. Viņu vārds paspēja pagozēties prestižajā sarakstā jau 2016. gadā ar viņu otro studijas albumu (nu, to ar to supergaro nosaukumu), un, kaut arī pirms trim gadiem The 1975 jau visnotaļ spēcīgi bija sākuši savu virzību no tīņu elkiem uz vienu no mūsdienu nozīmīgākajām grupām, toreiz šādam titulam vēl bija par agru. 2018. gadā gan mūsu acu priekšā sāka zīmēties pavisam cita bilde līdz ar grupas trešās plates A Brief Inquiry Into Online Relationships parādīšanos uz Zemes virsmas. Jo pēkšņi visapkārt uzradās salīdzinājumi ar Radiohead leģendāro albumu Kid A un teju katrs mūzikas blogs bija ierindojis viņu singlu Love It If We Made It starp desmit labākajām gada dziesmām. Tā nu grupas metamorfoze bija noslēgusies — vidusskolas draugi, kas gadiem spēlēja mūziku savā garāžā, varēja lepoties ar numur viens albumu savā dzimtajā Lielbritānijā un nodrošinātu hedlaineru vietu nozīmīgajā Redingas un Līdsas festivālā.

Izredzes: Jāsaka godīgi, ka The 1975 ir vienas no lielākajām izredzēm šogad tikt pie Mercury balvas, ņemot vērā ažiotāžu, kas pēdējā gada laikā sacelta ap šo albumu. Bet ne jau tikai ažiotāžas dēļ viņi būtu pelnījušo to saņemt. A Brief Inquiry Into Online Relationships ir patiesi lielisks un daudzslāņains albums, kurā 90. gadu rokmūzika vijas ar mūsdienu hiphopa bītiem un sapņainu elektroniku. Kurā asaras vijas ar cerību. Kurā dzīve vijas ar paralēlo dzīvi, ko izdzīvojam telefonos. Tāpēc šis ir patiess 2018. gada atspoguļojums gan mūzikā, gan sabiedrībā kopumā.

/Jana Udovenko/

Foals — Everything Not Saved Will Be Lost, Part 1

Pārlūkojot nominēto albumu sarakstu un to autoru karjeras, grupu Foals varētu dēvēt par vienu no pieredzes bagātākajām. Tiesa, Mercury Prize kontekstā viņi gan ir pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Par spīti vairākiem kritiķu atzinīgi vērtētiem ierakstiem un kopumā visai cienījamai diskogrāfijai, tieši jaunākais ieraksts Everything Not Saved Will Be Lost, Part 1 ir viņu pirmais, kurš ticis pie šī prestižā statusa, un ne velti. Ja iepriekšējās platēs bija visai viegli identificēt kādu vājo posmu un vieglāk varēja runāt par atsevišķiem skaņdarbiem un singliem, tad nominētais ieraksts citu starpā izceļas ar savu saturīgumu. Tajā ir vairāki lieliski singli, tai pat laikā arī atlikušais materiāls nav tikai piespiesti radīts, nepārdomāts pildījums starp tiem. Iespējams, ka tieši pateicoties kopumā ļoti labi nostrādātam albumam, tam ir izteiktāka un siltāka noskaņa, ko prasās izjust vēlreiz, tiklīdz šī plate ir izskanējusi. Everything Not Saved Will Be Lost, Part 1 parāda visu, ko Foals jau līdz šim ir piepratuši vislabāk — te ir atrodams gan enerģisks roks, gan popdziesmas ar hita potenciālu, gan kāda smalka balāde, kā arī saklausāmas senākas math rock ietekmes, un tas viss ir ietērpts aktuālā, pievilcīgā skanējumā.

Izredzes: Lai arī Foals ir pelnīti tikuši pie nominācijas, tomēr māc šaubas, vai tieši viņu ieraksts būs tas, kurš šogad tiks pie lielā apbalvojuma. Pētot iepriekšējo uzvarētāju sarakstu, ir pamanāms, ka katru gadu uzvarētājs citu starpā izceļas ar unikalitāti (vai nu ar savu īpašo skaņu vai vietu britu mūzikas ainavā, sabiedrībā). Starp šogad nominētajiem ierakstiem, Foals albums, jā, ir ļoti kvalitatīvs, pārdomāts un baudāms, taču tajā ir mazāk šīs unikalitātes vai pārsteiguma, ko varētu sagaidīt no uzvarētāja. Jātur gan īkšķi, ka ar oktobrī gaidāmo Everything Not Saved Will Be Lost eposa otro daļu Foals spēs vēlreiz sasniegt Mercury latiņu (kas jau būtu viens varens sasniegums) un, iespējams, pat tikt pie nākamā gada uzvarētāju statuetes.

/Staņislavs Fisenkovs/

Cate Le Bon — Reward

Ja senākus Cate Le Bon ierakstus bija iespējams iedalīt kādos konkrētos žanros (piemēram, folk vai indie rock), tad ar Reward tas nāktos grūtāk. Velsiešu izcelsmes dziesminiece ir pagājuši nostāk no ierastākām skaņas konstrukcijām, radot visai smalku ierakstu. Šis smalkums izpaužas tā minimālistiskajā skanējumā, kurā katra nots, akords ir saklausāms un uztverams. Tam visam tomēr, kā vienmēr, caurvijas Cate Le Bon izjustais vokāls. Tieši dziesminieces balss ir viens no viņas trumpjiem, jo, lai arī brīžiem tā var skanēt visai monotoni, tā tāpat ir emociju un sajūtu pilna, piedodot skanējumam neierastu nokrāsu. Daudzi kritiķi jau ir nosaukuši Reward par mākslinieces labāko ierakstu līdz šim, un te ir jāpiekrīt. Pārveidojot savu skaņu, mūziķe pretendē uz vietu starp mūsdienu izcilākajām dziesminiecēm, piemēram, Džūliju Holteri, Regīnu Spektori vai Džoannu Ņūsomu.

Izredzes: Ir visai grūti novērtēt Cate Le Bon izredzes gaidāmajā Mercuryapbalvošanas ceremonijā, jo, no vienas puses, Reward ir ļoti nostrādāts un kvalitatīvs ieraksts, bet jautājums ir — vai tas ir pats labākais starp visu nominēto. Jāpiebilst, ka dziesminieki visai bieži ir bijuši tieši tie, kas tiek pie prestižās balvas, piemēram, Sampha, Džeims Bleiks, Bendžamins Klementains un PJ Harvey šai desmitgadē vien. Tomēr šķiet, ka Reward šo uzvarētāja titulu diemžēl neaizsniegs, tam tai pat laikā neesot arī ar sliktākajām izredzēm starp visiem nominētajiem ierakstiem.

/Staņislavs Fisenkovs/