Mercury Prize 2019 piezīmes: 2. daļa

Šovakar tiks pasniegta šī gada Mercury balva, jau divdesmit astotā tās pastāvēšanas vēsturē. Tai nominēto divpadsmit mākslinieku saraksts ir visai iespaidīgs, un par pirmo pusi no tiem jau stāstījām šī raksta pirmajā daļā. Kamēr balva vēl nav pasniegta, jāpaspēj iepazīstināt arī ar pārējiem nominantiem, tāpēc lieki nevilksim garumā un ķersimies pie lietas.

Anna Calvi — Hunter

Anna Kalvi var lepoties ar iespaidīgu faktu — visi trīs viņas solo albumi ir saņēmuši Mercury balvas nomināciju. Šādu notikumu pavērsienu viennozīmīgi nebija iespējams iedomāties pat vēl salīdzinoši nesen — šobrīd 38 gadus vecā Anna nopietni mūzikai pievērsās tikai pagājušās desmitgades beigās, turklāt iepriekš cīnījās ar bailēm no dziedāšanas. Tagad mūzikas cienītājiem jau labi zināmi viņas galvenie trumpji — tumšs, smeldzīgs indīroks, kuru lieliski paspilgtina Annas operdziedātājas cienīgais vokāls. Hunter ir pilns ar straujām tempa izmaiņām, “netīrām” ģitāras skaņām un saspringumu, kurš tiek atbrīvots pareizajos brīžos. Albums ir pārdomāts līdz pēdējai detaļai un pat nedaudz spēlējas ar klausītāju, ļaujot uz savas ādas izdzīvot gan skaistus mirkļus, gan pamatīgu smeldzi.

Izredzes: Lai arī Hunter ir lielisks albums, grūti iedomāties scenāriju, kurā tas iegūtu Mercury balvu. Pirmkārt, par labu Annai nerunā fakts, ka divi līdzīgas kvalitātes viņas albumi iepriekš balvu nav ieguvuši, otrkārt — sarakstā pietiek citu augstas kvalitātes ierakstu, kuru naratīvs ir daudz spēcīgāks.

/Gundars Zaburdajevs/

black midi — Schlagenheim

Eksperimentālā roka četrotne no Londonas šī gada pavasarī izdeva albumu, kas noteikti neseko klasiskajām popmūzikas formulām. Katra skaņa, kas dzirdama black midi debijas albumā, ir vienlaikus savā vietā un šķietami iespējami tālu no tā, ko varētu nosaukt par “vietā”. Schlagenheim brīžiem vairāk atgādina skaņu kopumu, nevis albumu, taču, starp dīvainiem ritmiem, griezīgām ģitārām un vokālam, kas gana bieži izklausās pēc runāšanas, lai uzreiz pēc tam pāraugtu kliedzienos, slēpjas virkne meistarīgu pavērsienu, lieliskas bungu partijas un tumša burvība. black midi nebaidās sekot savai vīzijai, un šī pieeja ir nesusi iespaidīgus augļus — ierakstu, kas izaicina klausītāju un liek veltīt tam lielu uzmanību, kā atalgojumu par iespējas došanu saņemot patiesu baudījumu.

Izredzes:black midi, visticamāk, ir masām pārāk nesaprotama Mercury balvas kandidāte. Lai arī žanra cienītāji un mūzikas kritiķi izceļ albuma augsto kvalitāti, turklāt apbalvojumu ne tuvu ne vienmēr iegūst “paredzamais un populārais” kandidāts, citu albumu izredzes ir ievērojami labākas, savukārt Schlagenheim ierindojams aptuveni saraksta vidusdaļā.

/Gundars Zaburdajevs/

Dave — Psychodrama

Mūsdienās esam pieraduši pie reperiem ar ekstravagantiem un/vai asprātīgiem skatuves vārdiem, bet londonietis Deivids Omoregī par savējo ir izvēlējies Dave, kas ir visneuzkrītošākais vārds, ko vien britu mākslinieks varētu izvēlēties. Tas gan viņam nav traucējis kļūt par vienu no šī brīža spilgtākajiem jaunajiem mūziķiem Lielbritānijā un izpelnīties prestižo Mercury nominācijupar savu debijas albumu Psychodrama. Šis albums izceļas ar spēju apvienot komerciālo potenciālu (tā kontā ir pirmā vieta Lielbritānijas albumu topā, kā arī vairāki Top 10 singli) ar saturīgu lirisko materiālu. Psychodrama ir konceptalbums, kurā katra no dziesmām ir kā psihoterapijas sesija, un tajās Deivs trāpīgi un atklāti stāsta par visdažādākajām tēmām — no ielu noziedzības, līdz vardarbībai pret sievietēm, līdz depresijai. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka šis ieraksts ir izpelnījies tik lielu kritiķu atzinību, kā arī nomināciju Mercury balvai.

Izredzes: Lai gan bukmeikeri šo albumu uzskata par vienu no favorītiem uz balvas iegūšanu, manuprāt, Deivam tomēr neizdosies iegūt balvu savā īpašumā. Gluži vienkārši tāpēc, ka, lai cik lielisks nebūtu šis albums, tas tomēr nav sasniedzis tik lielus muzikālos augstumus un radījis tik lielu rezonansi kā daži citi no konkurentiem.

/Lauris Anstrauts/

p>

SEED Ensemble— Driftglass

Šķiet, ka džezs ir bijis klātesošs Mercury nominantu vidū vienmēr. Un, kā jau tas pienākas šādam žanram, kas mūsdienās radio nav ikdiena, parasti šie mūziķi ir ļoti maz zināmi plašākām masām. Visticamāk arī daudzi melomāni par SEED Ensemble līdz šim nebūs dzirdējuši, bet, iespējams, tieši tādēļ rodas interese sekot līdzi šim apbalvojumam, kas nebalstās konkrētos žanros vai mūziķu popularitātes līmeņos. Driftglass ir debijas ieraksts no desmit cilvēku ansambļa, kurā centrālā figūra ir komponiste un saksofoniste Keisija Kinoši. Ieraksta stiprā puse ir tā spēja vienā spēkā apvienot ļoti dažādas lietas — te dzirdēsiet ne vien džezu, bet arī repu, R&B, turklāt kopā savīsies ne viens vien džeza novirziens, kā arī dažādi laikmeti. Kā par šo albumu rakstīja Guardian, šis ir “jauneklīgs džezs no vecām dvēselēm”. Tieši jauneklīgums un daudzšķautņainība ir tas, kas izcēlis šo ierakstu britu džeza komūnā un ļāvis tam aizsniegties līdz Mercury.

Izredzes: Lai arī džezs bieži ir bijis aktuāls Mercury kontekstā, diemžēl tā panākumi gan nav kaut kas, par ko varētu rakstīt daudz. Iespējams, tieši tādēļ ir grūti šī albuma izredzes vērtēt augstu. Tādēļ, ja domājat par to, uz kuru ierakstu likt likmes šīs balvas kontekstā, tad visticamāk ir prātīgākas izvēles, bet paklausīties Driftglass gan ir prātīgi un ieteicams ikvienam.

/Staņislavs Fisenkovs/

p>

IDLES — Joy As An Act Of Resistance

Bristoles panku IDLES otrais albums Joy As An Act Of Resistance ir šīs grupas izlaušānās albums. Tajā trāpīgi sociālās satīras teksti tiek ietērpti agresīvos modernā panka ritmos un melodijās, padarot albumu par lielisku ieejas punktu visiem, kas grib iepazīt šos britu vīrus. Albuma pirmā dziesma Colossus jau no pirmajām notīm liek klausītajam saprast, kas gaida tālāk. Agresīvs, reizēm maršējošs pankroks, kura tekstos tiek dziedāts par modernās pasaules problēmām. Uzreiz pēc tam seko viena no albuma labākajām dziesmām Never Fight a Man With a Perm, kurā dzirdamas arī šādas rindas — “Me, oh me, oh my, Roy, You look like a walking thyroid, You're not a man, you're a gland, You're one big neck with sausage hands." Kā varat noprast, daudzos šī albuma tekstos IDLES nevairās kritizēt tieši toksisko maskulinitāti, turklāt dara to ļoti sarkastiskā veidā. Un ar tādu pašu pieeju viņi apspēlē arī daudzus citus aktuālus sociālos tematus, spējot vienlaikus gan izklaidēt, gan raisīt pārdomas.

Izredzes: Ja jau bukmeikeri ierindo viņus starp favorītiem, tad var secināt, ka tās ir visnotaļ labas. Pēdējā gada laikā IDLES ir kļuvuši par īstiem kritiķu mīluļiem un spējuši sev pievērst daudz uzmanības gan dzimtajā zemē, gan ārpus tās, tāpēc viņu uzvara nudien nebūtu nekāds brīnums.

/Kārlis Arājs/

p>

Fontaines D.C. — Dogrel

Man ir nedaudz žēl Fontaines D.C., jo maz ticams, ka viņiem karjerā izdosies izdot otru ierakstu, kurš ir tieši tik lielisks un trāpīgs, ka šīs īru grupas debijas ieraksts Dogrel. Tajā grupa apdzied kapitālisma postošo ietekmi uz sabiedrību, patiesumu pankrokā, kā arī kapitālisma nolemtas attiecības. Šis ir ieraksts, kas vienā dziesmā ir agresīvs un kliedz klausītajam tieši sejā, bet nākamajā jau ir relaksējies un ļauj atslābt, iegrimstot vokālista Griana Čatena balsī. Savā ziņā šis ieraksts atgādina ballīti tipiskā īru krogā, no skaļiem dusmu pilniem kliedzieniem nokļūstot līdz melanholijas piepildītām serenādēm — ikviens var atrast sev saistošu dziesmu. Īpaši vēlos izcelt pirmo dziesmu, ko dzirdēju no šīs grupas, un kura piesaistīja manu uzmanību viņiem - Boys in the better band - tieši šādi ir jāskan modernam pankrokam. Šajā gabalā lieliski var dzirdēt atsauces uz iepriekšējām panku paaudzēm, bet tas nevienā brīdī nešķiet klišejisks vai garlaicīgs, gluži otrādi — tas rada vēlmi noklausīties visu ierakstu.

Izredzes: Ne pārāk labas, jo viņu atrašanās šajā sarakstā daudziem mūzikas apskatniekiem bija viens no lielākajiem pārsteigumiem šī gada Mercury balvas nominantu kontekstā. Tomēr šī nominācija viennozīmīgi grupai dos labu exposure, kas varētu palīdzēt sasniegt jaunus augstumus.

/Kārlis Arājs/