Blogs: Mūzika no Tvinpīkas

Tikko pabeigusi skatīties Twin Peaks, nolēmu uzrakstīt blogu par mūziku no skaņu celiņa, jo tieši tā kļuva par galveno iemeslu vēlmei noskatīties seriālu, kā arī šī mūzika man ir personīgi tuva.

Pašu seriālu, kura režisors ir ģeniālais Deivids Linčs — esmu viņa daiļrades fane jau ilgu laiku, Latvijas televīzijā raidīja tikai 90-tajos gados, kad man bija apmēram 2-3 gadi, tādēļ to, protams, neatceros, bet ir kas tāds, kas palika atmiņā — dziesma. Tā ir seriāla galvenā tēma Falling, kuru izpilda Džūlija Krūza. Šķiet, tā varētu būt, ja ne pati pirmā, tad vismaz viena no pirmajām manām bērnības atmiņām, jo mani mājinieki šo seriālu skatījās, un, šķiet, dziesma, kura katru reizi tur skanēja, man iesēdās galvā uz visu atlikušo laiku. Atceros, ka šī dziesma man ik pa laikam skanēja galvā, es mēdzu to dziedāt, agrāk, kad man bija spēļu klavierītes, es pat iemācījos to spēlēt pēc dzirdes, un katru reizi, kad to darīju, man parādījās atmiņas glezna — kaut kāda māja, kura, kā vēlāk atklājās, bija Tvinpīkas skola, kuras tēls arī bija palicis prātā. Tas bija tikai pirms apmēram 4 gadiem, kad es beidzot atradu šīs dziesmas nosaukumu. Dziesmu klausos vēl joprojām, un tā nekad neapnīk. Tā, protams, nes manas pašas mīļākās dziesmas titulu. Īsta mīlestība.

Pēc laika man radās interese noklausīties vēl citas dziesmas no šī seriāla. Nākamais skaņdarbs bija Laura Palmer’s Theme — tā ir galvenās varones — meitenes-vidusskolnieces, kura tika noslepkavota, galvenā tēma. Ļoti drūma, bet, bez šaubām, smalka un skaista — tā lieliski attēloja Lauras Palmeres iekšējās jūtas vēl viņas dzīves laikā, kā arī skumjus mirkļus citu Tvinpīkas iedzīvotāju dzīvēs.

Mūziku šim seriālam ir komponējis Andželo Badalamenti, kurš kopā ar Linču veido nepārspējamu sadarbības duetu — abiem piemīt līdzīga, ļoti īpaša mākslas izjūta. Visi tēli seriālā ir ļoti kolorīti, kā arī sižets nav kā prastam detektīvam, bet ar savām unikālitātēm. Linča minimālistiskās, nebanāli romantiskās un vieglās lirikas kopā ar Badalamenti trauslo mūziku, kura ieturēta 50-to gadu popmūzikas un džeza noskaņās, kopā izklausās elpu aizraujoši, un šo burvību papildina dziedātājas Džūlijas Krūzas dziedājumi — viņas balss ir neatkārtojama — tā ir tik netverama un ārpus šīs pasaules, ka grūti iztēloties, ka tā ir īsta, nevis sapnī dzirdēta eņģeļa balss.

Tas ir īpaši interesanti, kā šī mūzika caurvij stāstu un Tvinpīkas iedzīvotājus — tik ļoti dažādus, bet, kā vēlāk izrādās — sasaistītus savā starpā vispārsteidzošākajos veidos. Šai mūzikai ir apbrīnojams spēks — tā spēj atvērt dziļākos dvēseles nostūrus, atklāt tumsību, bet tā vairs nešķiet tik baisa. Tā dažkārt pat liek aizmirsties un pazust. Gluži kā Laura pazuda nakts tumsā, tā ikkatrs cilvēks savās neapzinātajās domās.

Laura Palmere ir nogalināta, un uz Tvinpīku dodas speciālais aģents Kūpers. Odrija, Lauras bijusī klasesbiedrene — skaistākā meitene pilsētā, bagāta tēva atvase — nenopietna, pat izklaidīga, pēkšņi pārvēršas, līdz ko satiek aģentu. Viņa vēlas palīdzēt slepkavības izmeklēšanā, un, ierastās flirtēšanas un nenopietno attiecību vietā, Odrija pirmo reizi iemīlas no visas sirds. Starp citu, Odrija ir mans mīļākais tēls Tvinpīkā, kā arī daudzi cilvēki sekoja seriāla gaitai, tikai lai vērotu, kā attīstās šīs neparastās attiecības starp Odriju un Kūperu. Par nožēlu — šīs jūtas ir bezcerīgas, Kūpers viņu neiemīlēja. Odrija naktīs lūdzās, lai viņas sapnis piepildītos, un tieši šis lūgsnu moments ir mans mīļākais visā seriālā, jo tas parādīja, cik ļoti cilvēks mainās patiesu jūtu rezultātā, bet fona mūzika šīs sajūtas izsaka apbrīnojami trāpīgi.

Vēl viens ļoti nozīmīgs moments — Lauras bijušā puiša Džeimsa, labākās draudzenes un māsīcas kopējā dziesma, kuras izpildīšanas laikā krita šo cilvēku maskas un uzplauka īstā savstarpējo attiecību aina — Džeimss bija iemīlējies abās meitenēs. Jau atkal, tāpat kā ar Odrijas momentu, parādās tas, kā seriālā spilgtākās emocijas tika izteiktas tieši ar mūzikas palīdzību, caur kuru tika izteikti daudzi slēpti vēstījumi.

Kad seriāls beidzās, 1992. gadā tika radīta filma Twin Peaks: Fire Walk With Me, kura ir kā atslēga seriālam — tajā redzama Lauras pēdējā dzīves nedēļa. Viņas dzīve bija īsts murgs — neskatoties uz tuviniekiem, viņa bija gluži vientuļa, turklāt jau no pašas bērnības viņa bija vajāšanas upuris.

Pats emocionālākais brīdis — Laura jau nojauta, ka drīz mirs, viņa iegāja bārā, kur kā parasti uzstājās Džūlija Krūza, ar apbrīnu klausījās mūzikā, saprotot to, ka tā tik ļoti atspoguļo viņas jūtas, un ļāvās emocijām.

Pašā filmas noslēgumā tika parādīta Laura jau pēc nāves, dzīvojot Sarkanajā Istabā — vietā, ārpus šīs pasaules. Pat tad smagums nebija pametis viņu, taču tad Lauru apciemoja eņģelis, kurš beidzot atlaida visas viņas bēdas, un viņa rada mūžīgo mieru, kādu nebija piedzīvojusi dzīves laikā.

Vienmēr esmu domājusi — ja es prastu rakstīt mūziku, tā skanētu tieši šādi. Tā skan mana dvēsele, un tas ir skaņu celiņš arī manai dzīvei, ne tikai seriālam. Tieši tādēļ viss augstāk minētais ir man ļoti nozīmīga atklāsme, ar kuru vēlējos padalīties.