Prince: 1958 - 2016
Kad ceturtdien parādījās ziņas par Prinsa pāragro došanos aizsaulē, arī Intro kolektīvā valdīja pamatīgs šoks. Tomēr mēs nolēmām pāris dienas nogaidīt un ļaut nosēsties emocijām pirms bilst kaut ko vairāk. Viņa mūzika ir bijusi ļoti svarīga arī daudziem Intro autoriem, tāpēc dažiem no mums bija vēlme arī nedaudz pastāstīt par viņa ietekmi uz mūsu dzīvēm.
Jana Udovenko:
Prinss vienmēr ir bijis ar mītiem apvīta personība. It īpaši, kad vēl esi mazs bērns un neesi līdz galam izpratis spēcīga, avangarda vizuālā tēla nozīmi. Sākot ar simbolu, kuru neviens nespēj izrunāt, un beidzot ar augstpapēžu kurpēm, kupliem žabo un krāšņām žaketēm. Vēl tagad atminos, kā vienreiz jautāju tētim, vai tas ir vīrietis vai sieviete, uz kuru saņēmu asprātīgu atbildi: „Kurš to lai zina?” Varbūt tieši šīs noslēpumainības dēļ viņa tēls tik ļoti pievilināja, taču pāri visam bija Prinsa mūzika. Prinss nekad īsti nav bijis albumu mūziķis, taču katrā no viņa albumiem bija vismaz viens izcils singls, kas neļāva publikai viņu aizmirst un padarīja viņu par vienu no ietekmīgākajiem mūziķiem 80. un 90. gados, līdzās Maiklam Džeksonam un Madonnai. Ir ļoti, ļoti žēl, ka pasauli pametis kārtējais mūzikas smagsvars, taču viņa ietekme nākamajās mūziķu paaudzēs dzīvos vēl ilgi, savukārt viņa mūzika paliks nemirstīga.
Gundars Zaburdajevs:
Atminoties laiku, kad sāku iepazīt pagājušā gadsimta 80. gadu mūziku, kā viens no galvenajiem pieturas punktiem atmiņā izkristalizējas Purple Rain — gan šīs rokbalādes iespaidīgā skanējuma, gan visu konkrētā laika posma iemiesojošo elementu pārbagātā videoklipa dēļ. Lai arī Prinss visbiežāk asociējas tieši ar šo, savu viszināmāko dziesmu, aiz viņa paliek vēl daudz lielisku skaņdarbu gan viņa paša, gan citu mākslinieku izpildījumā. Fantastisks mūziķis, stila ikona, arī skandaloza personība — tas viss raksturo vienu no visu laiku zināmākajiem mūziķiem industrijas vēsturē. Gadiem ejot, gan skatuves vārda nomaiņa uz neizrunājamu simbolu, gan dažādas tiesas prāvas ne vienam vien lika saraukt pieri, kad tika izdzirdēts Prinsa vārds, taču tā ir tikai vēl viena viņa mantojuma un personības daļa. Bez šaubām var teikt, ka jau atkal mūs ir pametusi vēl viena leģenda.
Normunds Vucāns:
Ja tā maz var teikt, šķiet, ka esmu zināmā mērā veiksminieks, jo nedaudz aktīvāk ar Prinsa daiļradi sāku iepazīties jau tad, kad viņš vēl bija šajā saulē. Tas ir svarīgi tādēļ, ka pašlaik, pāris dienas pēc viņa nāves, emocionālais fons liedz iespēju pēc iespējas objektīvāk novērtēt padarīto, tā vietā vairāk raugoties caur emocionālo prizmu. Šo sīkāko iepazīšanos (līdz tam biju dzirdējis vien atsevišķas dziesmas, bet neko vairāk) uzsāku, jo pēdējo gadu laikā arvien biežāk un biežāk mūzikā sanāk dzirdēt neskaitāmus izpildītājus, kas ietekmējušies no meistara, un likās tikai loģiski pašam saprast, kāpēc viņš ir bijis tik liels iedvesmas objekts. Līdz galam to vēl neesmu izzinājis, taču tajā pašā laikā noteikti daudz vairāk esmu novērtējis Prinsa devumu mūzikā un tās attīstībā, kam galvenais iemesls bija viņa spējot vienlaikus saglabāt augstu māksliniecisko vērtību, tajā pašā laikā radot attiecīgajam laikam modernu un arī meinstrīma auditorijai pieņemamu skanējumu. Lai vai kā, jau iepriekš šķita, ka Prinsa fenomenu tā pa īstam mūsdienu cilvēki sāks novērtēt tikai pēc viņa nāves, un, ja vien šis trends nebeigsies pēc pāris dienām, tā visdrīzāk arī būs.
Lauris Anstrauts:
Pirmās atmiņas par Prinsu man saistās ar deviņdesmito gadu sākuma MTV, kur viņa videoklipi tika rādīti, šķiet, gandrīz vai nepārtraukti. Tolaik gan viņš man asociējās tikai ar savu neierasto izskatu, bet turpmākajos dzīves gados daudzas viņa dziesmas iespiedās atmiņā, jo tās atskaņoja radiostacija, kas visai bieži skanēja mājās. Tiesa gan, jāatzīst, ka es ne vienmēr apzinājos, kas tās izpilda, tāpēc pusaudža gados, kad par mūziku sāku interesēties pastiprināti, sapratu, ka es jau esmu kļuvis par Prinsa cienītāju. Kopš tiem laikiem nekas īsti nav mainījies un mana cieņa pret Prinsu un mīlestība pret viņa mūziku gadu gaitā ir tikai augusi. Ir daudzas viņa dziesmas, kas man vienmēr uzlabo noskaņojumu — gan I Wanna Be Your Lover ar savu bezrūpību, gan emocionālā Purple Rain, gan Most Beautiful Girl In The World seksīgums, un tā varētu turpināt vēl ilgi. Es nešaubos, ka tā ir arī daudziem citiem, tāpēc, lai gan viņš, diemžēl, nav nemirstīgs, nešaubos, ka viņa mūzika gan tāda ir.