Roskildes festivāls 2019: 1. un 2. dienas apskats

Šķiet pavisam neticami, ka esam piedalījušies Roskildes festivālā nu jau piecus gadus pēc kārtas. Pateicoties neizmērojamai festivāla viesmīlībai, esam pieredzējuši vairākas izmaiņas Roskildes gaitās, bet tas nebūt nenozīmē, ka pārmaiņas ir cauri. Pirmo reizi šo piecu gadu laikā festivāla teritorija tika pārveidota tik ļoti, ka pat regulārajiem festivāla apmeklētājiem vajadzēja ieskatīties kartē divreiz.

Lielākās izmaiņas bija novērojamas tieši festivāla izkārtojumā, jo vairākas skatuves bija atradušas citas mājvietas. Piemēram, Avalon telts tika pārvietota uz otru teritorijas galu, kamēr elektronikas un hiphopa skatuve Apollo tika piebīdīta tuvāk Oranžajai skatuvei un vairs nebija tik ļoti nodalīta no kopējās teritorijas, kā līdz šim. Arī līdžinējās KlubRÅ skatuves/radošās telpas vietā tagad bija Ambereum — dzintarkrāsas telpa, kur atvilkt elpu no kopējā festivāla haosa vai mesties trakās klubu dejās.

Pastiprināta uzmanība šogad tika veltīta ilgtspējībai un tīrībai. Ierastās plastmasas glāzītes tika nomainītas pret atkārtoti lietojamām, kas pie pirmā pirkuma maksā piecas kronas, savukārt ar katru apmainīto glāzīti šīs piecas kronas sanāk ietaupīt. Šādu sistēmu mēs jau pieredzējām pirms vairākiem gadiem NorthSide festivālā, tādēļ bija īpaši jauki manīt, ka nu šis koncepts ir ieviests arī piecreiz lielākā festivālā. Tāpat no bāriem tika izņemti plastmasas salmiņi un iesildīšanās dienu laikā telšu teritoriju regulāri apmeklēja cilvēki, kas mācīja un aicināja savākt atkritumus.

Pāri visam šogad Roskilde bija parūpējusies par vienu no labākajiem lainapiem, kas līdz šim redzēts, un, pārsteidzošā kārtā, nebija līdzīgu problēmu, kā pagājušogad, kad piecas labas grupas pārklājās vienā laikā. Kaut arī bija ļoti, ļoti daudz ko redzēt, gandrīz visam pietika laika un nebija jāizdara pārāk sāpīgas izvēles.

Bez kompromisiem, protams, tomēr neiztikām, tādēļ jau pašā festivāla sākumā bija jāizšķiras starp ikonisko zviedru reperi Silvana Imam, kas atklāja Oranžo skatuvi, un leģendāro britu duetu Tears for Fears, kas pirmo reizi vēsturē spēlēja Dānijā. Tad nu lēmām par labu pēdējam un devāmies Arēnas telts virzienā, kur koncertu ievadīja Lorde kaverversija dueta lielākajam hitam Everybody Wants to Rule the World. Pārsteidzošā kārtā, arī paši Tears for Fears iesāka ar šo dziesmu, kas šķita daudz par agru tik nozīmīgai dziesmai viņu diskogrāfijā. Ātri vien sekoja arī Sowing the Seeds of Love, un, tā kā lielie trumpji tika izlikti jau pašā sākumā, tas radīja bažas par to, kur gan šis koncerts varētu doties. Īsā atbilde ir — nekur. Abi angļu vīri šķita diezgan vienaldzīgi un īsti nespēja radīt saikni ar publiku. Arī Radiohead dziesmas Creep atrašanās setlistes vidū bija diezgan neizskaidrojama, ņemot vērā, ka Tears for Fears ir tik bagātīgs savas mūzikas katalogs. Kaut arī uz beigām koncerts nedaudz atguva dzīvību ar Donnie Darko skaņuceliņa hitu Head Over Heels un Shout, kopumā dueta uzstāšanās atstāja diezgan lielu tukšuma piegaršu un koncerta beigās izteiktais 'We don't talk much' izklausījās pēc attaisnošanās vien.

Pavisam pretēju emociju gammu toties pieredzējām nākamajā koncertā, kur savu priekšnesumu sniedza šobrīd aktuālākā spāņu dziedātāja Rosalia. Jau no pirmajām sekundēm viss bija tik ļoti noslīpēts līdz pēdējam sīkumam, ka neatlika vietas šaubām, kāpēc šī dāma ir izpelnījusies tik daudz uzmanības un kritiķu slavas pēdējā gada laikā. To ļoti labi varēja manīt arī neizmērojamā publikas interesē, jo Avalon telts šim koncertam izrādījās gaužām par mazu. Pieļauju, kad Rosalias vārds tika nodrošināts Roskildes lainapā, viņas karjera vēl nebija pieredzējusi tik lielu bumu, tādējādi apsteidzot jebkādus koncerta apmeklēšanas lielumus. Rosalia tik tiešām spēja visu — kristāldzirds dziedājums gan basiem apvītās dziesmās, gan maigās a capella balādēs, izcili izpildīta koreogrāfija kopā ar viņas sešām dejotājām un lieliski nostrādāts unikālais stils, kur tradicionālais flamenko satiekas ar ielu dumpinieciskumu. Neapšaubāmi šo izcilību juta arī katrs sanākušais, jo vismaz kādu pusstundu pēc koncerta tas bija vienīgais, par ko visi runāja. ‘Vai redzēji Rosalia?', 'Cik satriecošs bija viņas koncerts!?', 'Tas bija tik lieliski!' zumēja un mudžēja visapkārt un arī nākamjā dienā izdotajā Oranžajā avīzē viņai bija iedotas sešas no maksimāli sešām zvaigznītēm. Viennozīmīgi labākais koncerts visa festivāla laikā.

Kaut arī pēc Rosalias koncerta šķita, ka talanta griesti nu jau sasniegti, šo hipotēzi pilnīgi kājām gaisā apgāza franču māksliniece Christine and the Queens, kas, līdzīgi kā Rosalia, sniedza vienreizēju deju un mūzikas sinestēzi. Enerģija tā vien kūsāja kā no Kristīnes, tā no viņas deju trupas, kas teju pusotru stundu garam koncertam lika paskriet garām piecu minūšu laikā. Varēja just, ka viņa patiesi izbaudīja laiku uz šīs skatuves un bija gatava atdot katru mazāko daļiņu no sevis, lai priekšnesums izdotos tik izcils, cik vien var. Kristīne vairākkārt arī uzsvēra, ka šis koncerts ir droša telpa, kur lūgti ir pilnīgi visi un kur nav jābaidās no aizspriedumiem par savu identitāti. Ir tikai jābūt sev un jābauda mūzika un cilvēki sev apkārt. Uz šīs pacilājošās nots pirmā festivāla diena bija noslēgusies un bija laiks iekrāt spēkus vēl vienai muzikāli piesātinātai dienai.

Sākotnēji otrā festivāla diena nepatīkami pārsteidza ar lietu, kas tā arī nemitējās līdz pat dienas beigām, taču muzikālā programma piedāvāja diezgan daudz aktīvu koncertu, kur izlēkāties un ķert siltumu. Viens no tiem bija amerikāņu repera Denzel Curry priekšnesums, kas pa lielam izvērtās par vienu lielu mošpitu. Jau no paša sākuma Denzels metās iekšā ar jaunā albuma bangeriem ZUU un Ricky, kas parāva publiku uz augšu, kur tā arī noturējās visu koncerta laiku. Amizanti gan bija tas, ka vislielāko publikas atsaucību izpelnījās XXXTentacion dziesma Look At Me!, kuras laikā cilvēki burtiski levitēja. Kā atzina viens no Roskildes bukotājiem, tieši par Denzel Curry dabūšanu uz festivālu viņam bijis vislielākais lepnums šogad, un augstā publikas aktivitāte noteikti pierādīja, ka viņa centieni ir attaisnojušies divtik.

Par dienas (un arī visa festivāla) lielāko joku, savukārt, izvērtās Empire of the Sun uzstāšanās uz Oranžās skatuves. Pirmām kārtām, nav īsti skaidrs, kāpēc bukotājiem šķita, ka austrāļu duets šajā gadu desmitā vēl ir pietiekami aktuāls, lai liktu to uz galvenās festivāla skatuves. Otrām kārtām, vēl joprojām nav īsti skaidrs, ko Empire of the Sun ar šo priekšnesumu mēģināja panākt. Nepārprotiet, bija ārprātīgi amizanti novērot trakās tērpu maiņas viņu dejotājām ik pēc divām dziesmām (tad viņas klanījās slēpošanas zābakos, tad atkal nēsāja milzīgus konusus uz rokām), taču kopumā šis priekšnesums atstāja iespaidu, ka Empire of the Sun centās izskatīties simtreiz radošāki, nekā viņi patiesībā ir. Kaut gan padejot pie Walking on a Dream taču var vienmēr, vai ne?

Ar daudz skaidrāku misiju uz festivālu bija ieradusies amerikāņu dziesminiece Sharon Van Etten, kas visus sanākušos ieaijāja ar melanholiskām melodijām un ļoti emocionālu dziedājumu. It īpaši aizkustinoša bija viņas kaverversija Šineidas O'Konoras dziesmai Black Boys on Mopeds, kas viņai kļuvusi it īpaši tuva pēc sava dēla piedzimšanas. 'England's not the mythical land of Madame George and roses / It's the home of police who kill black boys on mopeds / And I love my boy and that's why I'm leaving / I don't want him to be aware that there's any such thing as grieving,' dziedāja Šerona, un kļuva pat nedaudz baisi, cik aktuāla vēl joprojām ir šī 90. gadu dziesma mūsdienu kontekstā.

Kvalitatīvus priekšnesumus dienas noslēgumā mums sagādāja arī somu elektroniskās mūzikas duets Amnesia Scanner, kas grotesku projekciju pavadījumā iegremdēja mūs zvērīgu bītu un trokšņu dimensijā, kā arī amerikāņu reperis Travis Scott, kas bija atgādājis savu trako karuseļu un autotune pasauli uz Oranžās skatuves. Tad nu pienāca beigas arī otrajai festivāla dienai, bet daudzi lielie vārdi vēl joprojām bija tikai priekšā. Par tiem vairāk mūsu nākamajā Roskildes rakstā.

Jau tagad vari apskatīties mūsu fotoreportāžu no festivāla mūsu Instagram kontā @Intro.lv vai arī izmantojot tēmturi #IntroRoskildē.

Par mūsu iepriekšējiem piedzīvojumiem Roskildes festivālā vari lasīt te.

Ambereum foto: Andrejs Strokins

Koncertu foto: Jana Udovenko