Jaunais ierastais: atskats uz Positivus 2023

Kad nosēdušies Lucavsalas putekļi un notikusi atgriešanās ikdienā, varam ar vēsu prātu atskatīties uz Positivus festivāla divām dienām un tajās pieredzēto. Kas tajās iepriecināja un kas nedaudz lika vilties, kas pārsteidza un kas bija tieši tā kā gaidīts, kas paliks atmiņā un kas drīz vien aizmirsīsies? Atbildes uz šiem jautājumiem centīšos rast turpmākajās rindās.

Pirms ķerties klāt pie pašas svarīgākas festivāla sastāvdaļas — mūzikas — iesākšu ar nelielu ieskatu Positivus organizatoriskajā pusē un atmosfērā, kas lielā mērā līdzinājās pagājušajam gadam, tomēr ar dažām būtiskām izmaiņām. Galvenā no tām — otro gadu norisinoties jaunajā lokācijā, šķita, ka festivāla rīkotāji ir labāk apguvuši tā teritoriju, ar Lāčplēša skatuves novietojuma izmainīšanu atrisinot pagājušā gada lielāko problēmu — skaņas pārklāšanos starp abām galvenajām skatuvēm. Tāpat arī lielāka un labāka ēdinātāju izvēle novērsa drūzmēšanos un pārlieku garas rindas.

Protams, nevar arī teikt, ka festivāla organizācija bija bez trūkumiem — starp tiem varētu nosaukt sabiedriskā transporta papildreisu neesamību (ne tikai naktī, bet arī dodoties uz festivālu), tika viena ūdens uzpildes punkta nodrošināšanu un visu tualešu novietošanu vienuviet, jo, lai gan to daudzums bija pietiekams un rindas pie tām visai mazas, šāds izkārtojums dažbrīd apgrūtināja dzīvi tādiem kā es, kas pavadīja laiku festivālā nemitīgi skrienot no vienas skatuves uz otru, ja kāds no galamērķiem nebija Lāčplēša skatuve. Neviens no šiem punktiem gan nebija izšķiroši svarīgs un pārlieku nebojāja dzīvi apmeklētājiem, tomēr šādu it kā sīkumu atrisināšana ir tas, kas var padarīt festivālu izcilu.

Kas attiecas uz atmosfēru, tad tā pilnīgi noteikti šķita labāka nekā pagājušogad, jo, arvien vairāk atstājot Covid pandēmijas rēgu pagātnē, festivāli kļūst par labāk ieeļļotiem mehānismiem, gan no organizatoru un apkalpojošā personāla, gan no apmeklētāju puses. Ja pirms gada gan pie mums, gan citās valstīs tika runāts par to, ka ļaudis ir šķietami aizmirsuši, kā uzvesties masu pasākumos, tad šogad tā ir krietni mazāka problēma, visam vairāk vai mazāk atgriežoties ierastajās sliedēs. Un arī pirms gada daudz apspriesto mošpitu tematu šogad vairs nebija jāpaceļ, jo izskatījās, ka visi tajos iesaistītie pietiekami labi saprata, kā tiem jāstrādā un kā tajos jāuzvedās.

Vēl viena lieta, ar ko šis festivāls atšķīrās no pagājušā gada, bija programmas žanriskā noslāņošanās pa dienām (vismaz runājot par ārzemju mūziķiem). Radās iespaids, ka tā rezultātā daudzi apmeklētāji bija nopirkuši tikai vienas dienas biļeti, jo varēja saskatīt atšķirības starp pirmās un otrās dienas vidējo apmeklētāju. Man personīgi labāk patīk pieeja, kurā šāda nodalīšana netiek īstenota, visu jaucot vienā katlā. Šādā veidā tiek radīta iespēja apmeklētājiem izkāpt no komforta zonas un atklāt kaut ko jaunu. Bet saprotu, ka festivāla rīkotājiem jādomā arī par saviem ienākumiem un, iespējams, viņi izrēķinājuši, ka finansiāli pamatotātks ir šāds risinājums.

Beidzot nonākot pie mūzikas, uzreiz piebildīšu, ka šajā rakstā necentīšos festivāla programmu apskatīt no kvantitatīvās puses, jo to savos abu dienu atskatos jau ļoti veiksmīgi ir izdarījis kolēģis Normunds, ļaujot gūt priekšstatu par lielākot daļu no festivāla koncertiem. Tā vietā runāšu tikai par spilgtākajiem no tiem, izceļot tos, kuri man definēja šo festivālu.

Runājot par šī gada Positivus koncertiem, droši vien jāsak ar visskaļāko no tiem — Sema Smita uzstāšanos. Neslēpšu, ka pirms koncerta biju visais skeptiski noskaņots un ne jau to absurdo iemeslu dēļ, kurus pagājušajā nedēļā piesauca atsevišķi Rīgas Domes deputāti un Tvitera tikumības sargi. Gluži vienkārši, par spīti lieliskajai balsij, Smita daiļrade man lielākoties likusies garlaicīga un bezpersoniska. Svētdienas vakarā mana skepse gan tika kliedēta, jo, šī uzstāšanās pilnīgi noteikti nebija ne garlaicīga, ne bezpersoniska.,

Vokāls, pavadošais sastāvs, horeogrāfija, skatuves iekārtojums, tērpi — visas šīs koncerta sastāvdaļas bija visaugstākajā līmenī. Turklāt īpaši jāizceļ viņu pavadošie dejotāji, jo programmas žanriskā dažādība pieprasīja no viņiem ārkārtēju daudzpusību, ko viņi bez grūtībām arī demonstrēja, dažu dziesmu nogriezni pārslēdzoties no modernā baleta uz tverkošanu un vogue kustībām. Ja man šis likās lielisks koncerts, nav grūti iedomāties, ka pārliecināti Smita fani pēc tā bija absolūtā ekstāzē.

Lai arī piektdienas hedlaineris bija Metro Boomin, manuprāt, krietni interesantākas uzstāšanās hiphopa faniem šajā vakarā sniedza EarthGang un JID. Pirmajiem gan nedaudz patraucēja tehniskas problēmas, vairākas reizes paliekot bez lielajiem skatuves skaļruņiem, bet cepuri nost duetam un viņu dīdžejam par neapjukšanu — viņi turpināja uzstāšanos par spīti tam, ka skanēja tikai skatuves monitori. Lai gan žanriski viņu mūzikā ir samērā daudz līdzību, katrs no koncertiem izcēlās ar ko nedaudz citu. Ja EarthGang piedāvāja lielāku enerģiju un uzskatāmi demonstrēja savu prasmi strādāt ar publiku, tad JID lika apbrīnot savu ātro un tehnisko repošanas manieri. Man gan būtu grūti izvēlēties, kuru no šiem koncertiem atzīt par labāku, un šķita, ka arī publikai vienlīdz labi patika abi no tiem.

Savukārt tiem, kas ilgojas pēc Positivus vecā formāta, droši vien galvenais notikums bija Alt-J uzstāšanās, britu grupai gan atrādot materiālu no sava pagājušogad izdotā jaunākā albuma, gan nospēlējot gandrīz visas dziesmas no sava debijas albuma, kam pērn apritēja desmit gadu. Viņi piedāvāja muzikāli augstvērtīgu koncertu, ko noteikti var ierindot starp festivāla labākajiem, tomēr vienlaikus tas likās nedaudz stīvs un emociju apmaiņa starp grupu un klausītājiem īsti nebija jūtama. Varbūt pie vainas tas, ka viņi šaja festivālā jau vienreiz viesojušies un šoreiz ne ar ko īsti nepārsteidza?

TIkmēr britu dueta O. koncerts bija pārsteigums jau pats par sevi, jo vēl ceturtdien tāds festivālā nemaz nebija plānots. Piedāvāti kā pēdējā brīži aizstājēji savai sasirgušajai kolēģei Anna B Savage, viņi aizgrāba festivāla publiku ar unikālu skanējumu, ko es mēģināšu raksturot kā smago džezu. Lai gan dueta instrumenti ir džezam visai ierasti — saksofons un bungas — viņu spēlēšanas maniere gan tāda nav, turklāt ar dažādu pedāļu palīdzību saksofonam tiek likts izklausīties pēc dažādiem citiem instrumentiem. Ja koncerta sākumā izskatījās, ka šī varētu būt nedaudz skumja uzstāšanās klausītāju skaita ziņā, ar saviem enerģiskajiem ritmiem viņi pakāpeniski piesaistīja arvien lielāku pūli, daudziem no klausītājiem liekot arī aktīvi kustēties. Cerams, ka pēc šāda iznākuma Positivus organizatori centīsies viņus iekļaut festivāla programmā vēl kādu reizi, īpaši ņemot vērā, ka viņi vēl pat nav izdevuši savu pirmo albumu.

Nonākot pie pašmāju māksliniekiem, kā spilgtākie atmiņā palikuši Wiesulis un Fiņķis. Pirmais, kā jau prognozēju, parādīja, ka viņš ir gatavs festivāla otrās skatuves izmēriem, kopā ar Klīnikas ierakstu biedriem radot visnotaļ pārliecinošu iespaidu, ko apliecināja arī pūlis pie skatuves, iesākot mošpitus un aktīvi pievienojoties piedziedājumos. Un arī Fiņķa priekšnesums būtu lieliski iederējies uz lielākas skatuves, lai gan, saspiežoties pie Evolution skatuves radās lielāka kopā būšanas sajūta, kas rezultējās vienā no festivāla skaistākajiem mirkļiem pie aktuālā hita Raķešu Zinātne.

Tāpat gribētos pieminēt arī Marko & HOTTEs, kā arī projekta Vēstnieks koncertus — šiem māksliniekiem varbūt vēl nav pienācis laiks pārcelties uz lielākām skatuvēm, bet tie tāpat izcēlās ar labi nostrādātu skanējumu. Ja Marko & HOTTE, kopā ar Xantikvariātu pie dīdžeja pults un mikrofona, piedāvāja festivāla niknāko uzstāšanos, Vēstnieks  ar savām maigajām astoņdesmito sintezatoru skaņām un daudzbalsīgo sadziedāšanos, tieši pretēji, radīja saulaināko no festivālā dzirdētajām.

Skatoties uz programmu kopumā, šis gads, vismaz ārvalstu mākslinieku ziņā, pilnīgi noteikti gan šķita pliekanāks nekā iepriekšējais, kad Lucavsalā varēja dzirdēt vairākus no Eiropas festivālu sezonas pieprasītākajiem vārdiem. Protams, Intro kolektīva vēlmes, iespējams, atšķiras no festivāla vidējā apmeklētāja, tāpēc ticu, ka daudziem šis likās ļoti izdevies festivāls, jo kopumā tajā atrasties bija patīkami un varbūt izdevās piepildījumu atrast kādā no koncertiem, kas nav pieminēts šajā rakstā. Tikmēr man neviens nevar aizliegt ceret uz piesātinātāku mākslinieku sarakstu nākamgad.

Foto: Gundars Zaburdajevs