Positivus 2022 pirmās dienas atskats

Pēc trīs gadu nesatikšanās, vakardien Latvijas mūzikas cienītājiem atkal savus ieejas vārtus vēra Positivus festivāls. Kā jau mēdz gadīties, satiekot kādu sen neredzētu paziņu, izrādās, ka pa šo laiku daudz kas ir mainījies. Positivus gadījumā tas nozīmē pilnīgi jaunu lokāciju Lucavsalā, jaunus skatuvju nosaukumus, un, kaut kādā mērā, arī atšķirīgu muzikālo formātu. Tomēr dienas gaitā kļuva skaidrs, ka, vismaz mūzikas baudīšanas ziņā, festivāls jau paliek festivāls un nekas diži nemainās. Vienīgais, kas pazūd, ir telšu pilsētiņā notiekošās aktivitātes, bet tās vairāk interesē citu nozaru portāliem, ne mums.

Ierodoties festivālā teritorijā ap trijiem pēcpusdienā, nedaudz pārsteidza tas, cik tukša tā bija, bet tad sapratu, ka, tā kā Rīgā mītošajiem festivāla apmeklētājiem vairs nav nepieciešams ņemt brīvdienu, lai dotos ārpus pilsētas, daudzi vienkārši vēl atrodas darbā, Lucavsalas virzienā dodoties vien pēc sešiem vakarā. Tobrīd lielākā dzīvība festivāla teritorijā bija koncentrējusies pie Narvesen skatuves, kur viens pēc otra uzstājās jaunās paaudzes pašmāju reperi Ods un Zeļģis. Viņu starpā nedaudz vairāk izcēlās Ods, kura dzīvo izpildījumu lieliski pastiprināja bundzinieks, bet arī Zeļģi noteikti var uzteikt par spēju uzkurināt publiku brīdi, kad festivāls tik tikko vēl bija iesācies.

TiešiNarvesen skatuvevakar kļuva par karstāko punktu pašmāju hiphopa cienītājiem, jo tālākajā vakara gaitā uz tās uzstājās Prusax un arī Rolands Če, abiem visai paredzami radot ievērojamu enerģijas izlādi sanākušajā pūlī. Abus no viņiem arī jāuzteic par vēlmi veicināt drošību savos koncertos — Prusax atgādināja visiem sanākušajiem par to, kā jāizturas mošpitā, lai tas paliktu atmiņā ar pozitīvam emocijām, nevis traumām (jāatzīst, ka hiphopa koncertos tā mēdz būt problēma), savukārt Rolands Če uz brīdi apturēja savu koncertu, lai varētu tikt sniegta palīdzība kādai no viņa fanēm. Šāda māka strādāt ar publiku tikai pastiprina argumentus par to, kāpēc viņiem abiem šajā festivālā vajadzēja uzstāties uz lielākām skatuvēm.

Savukārt jau pēc tumsas iestāšanās šīs skatuves programmu noslēdza Arturs Skutelis, kurš bija izvēlējies koncerta programmā nesen iznākušā albuma Jā dziesmas balansēt ar materiālu no saviem iepriekšējiem ierakstiem, ļaujot sanākušajiem faniem izbaudīt ceļojumu viņa nu jau visai plašajā diskogrāfijā. Koncerts savu kulmināciju sasniedza ar gaismiņu jūru pie liriskās Nelabums un uzreiz tam sekojošās Rīts sasodīti izdevies, kuras piedziedājumu par Rīgas kvadrātmetriem un kvartāliem droši varētu izmantot kādā no nākamo gadu festivālu pašreklāmām.

Interesanti, ka, pa vidu visiem reperiem, uz Narvesen skatuves uzstājās arī liriskā indīroka grupa Sigma, kuru vokālists Jānis Ozoliņš sanākušajiem arī atzina, ka viņam šāds programmas salikums liekas nedaudz amizants. Vienlaikus, tas jau arī ir tas, ar ko festivāli izceļas, ļaujot uz vienas un tās pašas skatuves redzēt dažādu žanru mūziķus. Un nebija arī tā, ka tas būtu traucējis viņiem sniegt lielisku uzstāšanos, turklāt patīkami, ka arī daļa no tiem, kas pie skatuves jau bija sanākuši gaidīt Rolanda Če koncertu, nevairījās kustēties arī pie Sigma.

Ņemot vērā loģistikas problēmas, par kurām visi noteikti jau ir dzirdējuši, un tam sekojošo programmas pārbīdi, pirmais ārzemju mūziķu koncerts festivālā bija britu grupas Black Midiuzstāšanās uz otrās lielākās — Lāčplēsis — skatuves. Šis koncerts vienlaikus bija arī viņu jaunā albuma Hellfire iznākšanas ballīte, jo tas dienasgaismu ieraudzīja tieši vakar, bet koncertā netrūka arī dziesmu no viņu pirmajiem diviem. Spriežot pēc tehnisko darbinieku regulārās rosīšanās pa skatuvi, šis koncerts neiztika bez tehniskām problēmām, tai pat laikā, tas tik un tā izklausījās lieliski un intensīvi, uzskatāmi parādot grupas dalībnieku virtuozitāti.

Diemžēl bez tehniskām problēmām neiztika arī citi mākslinieki, kuri uzstājās uz šīs skatuves. Ja pareizi sapratu Yves Tumor pavadošās grupas ģitārista teikto, kādā no lidostām pa ceļam uz Rīgu uz brīdi tika pazaudēti viņu instrumenti, tāpēc viņiem nebija iespējas pienācīgi veikt soundcheck procedūru. Diemžēl tas būtiski ietekmēja koncerta skanējumu — instrumentāli tas izklausījās labi, bet pašu Yves Tumor vokāls ik pa brīdim pazuda instrumentu skaņās. Protams, grūti kaut ko pārmest mūziķiem, bet koncerta baudījums noteikti nebija tik liels, kā tas varēja būt.

Līdzīgi situācija bija arī ar skatuves noslēdzošo mākslinieku Asafu Avidanu — izpildītājs un grupa ieradās Rīgā ar nokavēšanos, bez bagāžas, saviem instrumentiem vai skatuves tērpiem un arī bez iespējas veikt soundcheck. Koncerts sākās 30 minūtes pēc paredzētā starta laika, izpildītājiem visdrīzāk tikai tad pirmo reizi redzot savus instrumentus, savukārt beidzās pēc aptuveni 45 minūtēm plānoto 75 vietā, jo no galvenās skatuves nākošais troksnis gluži vienkārši bija pārāk skaļš, lai viņi varētu spēlēt, savukārt publika visu varētu kvalitatīvi baudīt. Citos apstākļos liktos, ka šis ir taisnākais ceļš uz izgāšanos, bet, pārsteidzošā kārtā, koncerta kvalitāte tāpat saglabājās visai augsta, šīm priekšnesumam, un īpaši jau sirsnīgajai teju visa pūļa līdzi dziedāšanai viņa lielākajam hitam Reckoning Song, daudziem no klātesošajiem noteikti paliekot atmiņā kā vienam no šī Positivus spilgtākajiem mirkļiem.

Līdz ar hedlaineres Megan Thee Stallion nespēju laikā ierasties Rīgā un viņas koncerta pārcelšanu uz sestdienu, uz festivāla galvenās skatuves vakar notika tikai trīs uzstāšanās. Kā pirmais to atklāja reperis SoFaygo, kurš bija sapulcējis ļoti lielu pūli, kas arī aktīvi atbalstīja viņu ar ovācijām un mošpitu atvēršanu. Tomēr vakara galvenie notikumu tāpat bija elektroniskās mūzikas dzīvo leģendu Caribou un Jamie XX uzstāšanās. Starp citu, visai interesanti, ka, lai gan žanriski viņi abi ir visai tuvu viens otram, viņu dzīvās uzstāšanās ir pavisam pretējas.

Tā piemēram. Caribou uz skatuves kāpa kopā ar trim pavadošajiem mūziķiem, visas savas dziesmas izpildot dzīvajās versijās, kurās pa vidu kustinošiem house ritmiem netrūka arī garāku instrumentālu starpspēļu. Ņemot vērā, ka daļa no sanākušajiem, pēc maniem novērojumiem, Caribou mūziku pazina vien virspusēji, tas interesanti ietekmēja koncerta atmosfēru, no skatuves nākošajai mūzikai arvien vairāk un vairāk iekustinot publiku, līdz pie pēdējais dziesmas Can’t Do Without You sev apkārt jau vairs neredzēju tikpat kā nevienu kurš nedejotu. Savukārt tiem, kas bija apzināti devušies uz Caribou, šī bija gaidīti maģiska uzstāšanās, ļaujot no sirds izdejoties viņa eiforiskās mūzikas pavadījumā.

Tikmēr vēlāk sekojošā Jamie XX uzstāšanās izcēla viņa prasmes tieši kā dīdžejam, nevis producentam vai dzīvajam mūziķim. Visa pusotru stundu garā dīdžejseta laikā izskanēja tikai dažas viņa radītas dziesmas, bet pārējā laikā Džeimijs lika pūlim dejot ar eklektiski izvēlētiem citu mūziķu skaņdarbiem. Tiem, kas šādu uzstāšanos arī bija gaidījuši, noteikti ir ļoti maz sūdzību par dzirdēto, jo tas patiešām bija augstākās klases dīdžejsets, tomēr varēja just, ka daļa sanākušo bija gaidījuši vairāk no viņa paša materiāla, jo atskanot kādai no viņa dziesmām vai The XX dziesmas On Hold remiksam, dejošana pūlī patiešām kļuva aktīvāka. Bet tā droši vien ir publikas, ne mūziķa problēma. Vienīgais, kur gan varētu nedaudz piesieties ir tas, ka netika izmantot lielās skatuves ekrāni, zinot, ka citos festivālos šogad viņš ir uzstājies ar īpaši veidotām vizualizācijām un tās šo uzstāšanos noteikti būtu tikai pastiprinājušas.

Lai gan daudz runāts par Positivus formāta maiņu un došanos hiphopa virzienā, pēc tam, kad Meganas koncerts tika pārcelts uz festivāla otro dienu, vismaz galveno skatuvju programma piektdienā daudz vairāk atgādināja klasisko Positivus formātu. Savukārt sestdiena tagad kļūs par tādiem kā repa svētkiem, ar divu milzīgu šī žanra zvaigžņu koncertiem. Tāpēc festivāla otrajai dienai ir visas iespējas ieiet vēsturē kā vienai no iespaidīgākajām visos tā darbības gados. Jācer tikai, ka šodienas mūziķi iztiks bez loģistikas problēmām un arī laika apstākļi lutinās vairāk nekā vakar.

Foto: Gundars Zaburdajevs