Cut Copy - Zonoscope
Nereti gadās situācijas, kad par albumu un tā kvalitāti, aptuveni mēnesi pēc tā iznākšanas, viedoklis ir krasi atšķirīgs no tā, kāds tas bija sākumā. Līdzīgi ir arī ar šī stāsta varoņiem Cut Copy — nesalīdzināmas ir manas domas par Zonoscope janvāra beigās un tagad.
Par šo Austrālijas apvienību pirmo reizi sāku interesēties 2008. gadā, kad iznāca jaukais In Ghost Colors. Blice izcēlās ar diezgan oriģinālu stilu sajaukumu — elektropops tika papildināts ar nelielām indie un šūgeiza iezīmēm, turklāt konceptuāli ļoti spēcīgajā ierakstā ir atrodami arī divi patiesi lieliski singli — Lights & Music un Hearts On Fire. Šāda līmeņa ieraksts, kas, manuprāt, bija daudz interesantāks kā debijas Bright Like Neon Love, ļāva ar lielām cerībām raudzīties Zonoscope virzienā. Atzīšos — tās vēl vairāk nostiprināja plašākai publikai atrādītais diska vāciņš, kuru rotā japāņu kolāžu meistara Cunehisas Kimuras darbs, kas lika domāt, ka vīri ir atraduši vēl kādu interesantu muzikālās izteiksmes veidu, kas vēl vairāk bagātinātu izpildīto skaņu buķeti.
Pirmajās pāris reizēs, kad klausījos jauno veikumu nevarēju beigt brīnīties, cik noslīpēts tas ir. Šķita, ka ģitāru izmantojuma samazināšana praktiski līdz minimumam un pieķeršanās astoņdesmito popmūzikas (visvairāk izpaužas ietekmes no Fleetwood Mac un Human League) lauciņam viņiem piestāv vēl labāk kā muzikālā kokteiļa izpildīšana, tomēr kā jau minēju ievadā, šobrīd mans viedoklis ir praktiski par 180 grādiem pretējs.
Iespējams, pats lielākais ripuļa mīnuss ir tāds, ka tas pārāk ātri apnīk. Jau pēc trīs četrām noklausīšanās reizēm roka sniedzas pēc kā cita, jo pietrūkst pārsteiguma momenta, kā tāda, kas liktu dziesmas klausīties atkal un atkal, lai izdzirdētu kādas iepriekš nepamanītas nianses. Tāpat caur visām vīlītēm spraucas ārā jaunu ideju trūkums — radītais materiāls tik ļoti izklausās pēc astoņdesmitajiem, ka parādot to nezinātājam, viņš diez vai atpazītu Zonoscope kā 2011. gada veikumu. Var jau būt, ka tā gluži otrādi ir ļoti laba iezīme, un es to vienkārši nemāku novērtēt... Nezinu, nezinu.
Kā spēcīgākos skaņdarbus vēlos atzīmēt pirmo diska vēstnesi Take Me Over, arī Where I’m Going, kas ieturēts sešdesmito stilā (īpaši jūtamas līdzības ar Beach Boys) un vienkāršo, taču jauko Hanging Onto Every Heartbeat.
Lūdzu, nepārprotiet mani — Zonoscope nebūt nav slikts albums, gluži vienkārši pirmajā mirklī liekas, ka tas ir daudz augstvērtīgāks kā patiesībā ir. To visdrīzāk neiekļaušu savā gada topā, tomēr patīkamai ballītei Cut Copy veikums varētu būt īstais fons!
6.5/10
