Nedēļas dziesmas 05/08
Nothankyou — Oyster
Vienmēr priecē, kad talantīgi mūziķi apvieno spēkus un rada kaut ko pārpasaulīgi skaistu. Šonedēļ šis tituls pienākas lieliskajam dīvainim Tomam Vekam un teiksmainajai Dirty Projectors balsij Olgai Belai, kas apvienojušies kopīgā mūzikas projektā ar pieklājīgo nosaukumu Nothankyou. 5. augustā klajā nāk viņu pirmais dubultsingls KnowYourself/Oyster, no kura piedāvājam noklausīties Oyster. Izklausās, ka par muzikālajiem aranžējumiem tajā parūpējies Veks, jo skaidri saklausāms viņam raksturīgais govs zvaniņš un izteiktās sintezatora skaņas. Bela savukārt to izkrāšņo ar savu burvīgo vokālu, kuru kontrastējoši papildina Veka zemais tembrs. Šis duets ir brīnišķīgs papildinājums indie un eksperimentālās mūzikas scēnā un veiksmīga atelpa, līdz nākamajiem Toma Veka un Dirty Projectors albumiem!
/Jana Udovenko/
The Naked and Famous — Hearts Like Ours
Jaunzēlandieši The Naked and Famous bija viena no grupām, kurām pirms dažiem gadiem prognozēja vismaz indie superzvaigžņu statusu, bet tā pa īstam no tā nekas nesanāca. Jā — Young Blood kļuva par vasaras himnu un tika neskaitāmas reizes izmantota dažādās reklāmās, bet tā arī bija viņu popularitātes līdzšinējā virsotne. Sekojošais albums Passive Me, Aggressive You izpelnījās visai atzinīgus vārdus no kritiķiem, un nebija arī tā, ka tas paliktu pavisam nepamanīts, tomēr arī prognozētos panākumus šiem jauniešiem pagaidām nav izdevies sasniegt (lai gan tai pat laikā viņi ir visai atpazīstami visā pasaulē, kas grupai no mūzikas industrijā nepopulārās Jaunzēlandes nepavisam nav slikti). No vienas puses nedaudz žēl, jo Passive Me, Aggressive You, bija ļoti solīds albums, kurā Young Blood nebūt nebija vienīgā lieliskā dziesma, tomēr, no otras puses, tas visticamāk ir labi, jo šāds scenārijs atļāva viņiem iegūt nosacītu atpazīstamību, vienlaikus dodot iespēju otrajā albumā nostirprināt savu skanējumu un atvieglojot tā rakstīšanas procesu, kas, šķiet, viņiem ir izdevies ļoti veiksmīgi. Hearts Like Ours neizklausās ne par matu sliktāk kā viņu debijas albums, turpinot tajā iesāktās idejas — tā patiesībā lieliski iederētos starp Passive Me, Aggressive You dziesmām. Protams, var arī viņiem pārmest nelielu vienveidību, tai pat laikā var viņus arī saprast — varbūt labāk ir līdz galam pilnveidot jau iesākto. Lai kā arī būtu, pateicoties abu grupas vokālistu emocionālajam dziedājumam un dziesmas vasarīgajam skanējumam, tai ir tikpat liels hita potenciāls kā Young Blood, un tā vien šķiet, ka tas arī tiks izmantots. Kas zina, varbūt viņu īstie panākumi vēl ir tikai priekšā?
/Lauris Anstrauts/
FKA twigs — Water Me
Kā tāds metronoms un kā tāda lelle viņa šūpojas no vienas puses uz otru, līdz jūs apbur acis kā pogas un jūs esat ierauti intīmajā FKA twigs pasaulē, izskanot vārdiem He won’t make love to me now. FKA twigs pirmais singls Water Me ir kas ļoti svaigs un hipnotizējošs mūzikas pasaulē, un vismaz 50% tā veiksmes ir norakstāmi uz dziesmas videoklipu, no kura gribot negribot nav iespējams novērst acis. Lielu artavu pielicis arī dziesmas producents Arca, kas strādājis pie Kanjē Vesta jaunākā albuma, bet bez šaubām slavējama arī pati FKA twigs un viņas samtainā balss. Water Me būs atrodama viņas mazajā platē EP2, kas dienasgaismu ieraudzīs 9. septembrī. Nekautrējieties un spiediet Replay.
/Jana Udovenko/
Cut Copy — Let Me Show You
Ar iepriekšējo Cut Copy albumu Zonoscope man asociējas daudzi patīkami notikumi un atmiņas no 2011. gada, kad tas tika izdots. Šķiet, ka arī šobrīd tas ir viens no maniem favorītiem starp elektroniskās mūzikas ierakstiem. Ar jauno singlu, kas tika izdots ierobežotā skaita platēs un izplatīts Pitchfork festivālā, austrāļi nepārsteidz, bet tajā pašā laikā nesarūgtina. Let Me Show You ir sulīgs gabals vasaras noskaņās, kas turpina attīstīt viņu pēdejā albumā radīto skanējumu. Dena Vitforda vokāls ir vēl vairāk pieņēmies spēkā, kļuvis skaļāks un arī izskan vairāk. Jaunais singls ir labs pieteikums nākotnē gaidāmajai platei.
/Staņislavs Fisenkovs/
TV on the Radio — Mercy
Lai gan viņi nekad nav bijuši milzu superzvaigznes, kas piepilda stadionus, Ņujorkas apvienība TV on the Radio daudzu uzskatos ir viena no mūsdienu svarīgākajām un muzikāli interesantākajām grupām, tāpēc katrs viņu jauns ieraksts ir kā īpašs notikums. Pagaidām gan nav oficiālu ziņu par to, kad no viņiem varam gaidīt jaunu albumu (lai gan tiek ziņots, ka viņi šobrīd pie tā strādā), bet šonedēļ prezentētais singls Mercy liek domāt, ka tas varētu notikt visai drīz. Skaņas ziņā šis ir viens no roķīgākajiem un raupjākajiem viņu gabaliem. Tajā salīdzinoši maz izmantota elektronika un grūvīgas ritma partijas, padarot to par visai klasisku (vismaz pēc šīs grupas mērauklas) rokdziesmu, tomēr Tundes Adebimpes specifiskais vokāls un Deivida Siteka skaņas manipulācijas liek būt drošam, ka klausies tieši TV on the Radio. Tāpat arī jāpiemin, ka šis ir viņu pirmais ieraksts pēc grupas basista un taustiņinstrumentālista Džerarda Smita nāves no vēža, kā rezultātā grupa no kvinteta kļuvusi par kvartetu, jo vismaz pagaidām viņa vietā neviens nav nācis (varbūt, ka tas ir arī viens no iemesliem pieminētajām skanējuma izmaiņām?). Šī iemesla dēļ grupai droši vien nav bijis pārāk viegli ierakstīt savu jauno albumu, tāpēc jābūt pacietīgiem, to gaidot, pie viena arī atceroties, ka daudzas grupas pēc šādām situācijām nākušas klajā ar vienu no saviem labākajiem ierakstiem.
/Lauris Anstrauts/
Daedelus — Paradiddle
Vērot elektroniskās mūzikas producenta Daedelus priekšnesumus ir kā skatīties uz Abrahamu Linkolnu, kurš rotaļājas ar milzīgu dzimšanas dienā uzdāvinātu MIDI kontrolieri. Acīmredzot viņam šī rotaļlieta ir īpašā cieņā, jo Daedelus (īstajā vārdā Alfrēds Darlingtons) savas karjeras 12 gadu laikā sūdzēties par ierakstu trūkumu jau nu noteikti nevar, taču tas viņu neaptur radīt arvien vairāk lielisku skaņdarbu. Kaut arī savā mūzikā eksperimentējis ar neskaitāmiem stiliem, vienmēr spējis saglabāt savu īpatnējo rokrakstu, un jaunais veikums Paradiddle nav izņēmums. Tas būs atrodams viņa vienpadsmitajā studijas albumā Drown Out, kurš tiks izdots 17. septembrī ierakstu kompānijas Anticon paspārnē. Tajā drūmums un melanholija smalki savijas ar dejiskiem ritmiem, kas ir ļoti raksturīga iezīme Darlingtona mūzikā. Kā izteicies mūziķis pats, viņa mērķis bija panākt, lai skaņa kļūtu par emociju, un izlikt pēdējā laikā iekrājušās skumjas. Tas dzirdams arī Paradiddle, kurā pulsējošās, uzbāzīgās skaņas kā tumsa ieskauj sprēgājošos elektroniskos bītus. Izjūtu mūzika vēliem vakariem.
/Jana Udovenko/
Braids — Hossak
Man nav ne jausmas, kādos sarežģītos apakšzanros peld Braids, bet skaidrs, ka viņi paņem visu moderno mūsdienu mūzikā un pārverš to savā episkā apakšžanrā, kuram pagaidām nav nosaukuma. Patiesībā es meloju, jo Braids ir ļoti tālu no oriģinālas grupas, kura radījusi savu žanru, bet šķiet, ka viņi patiešām no visas sirds saprot savu neoriģinālo mūziku un spēlē to no visas sirds, un vispār ir talantīgi mūziķi. Jaunais singls, salīdzinot ar debijas albumu Native Speaker, varbūt šķiet pārak nogludināts, bet prasme radīt episkas daudzminūšu dziesmas ir saglabājies.
/Rūdolfs Sietiņš/
PJ Harvey — Shaker Aamer
Grūti pateikt, vai Polliju Džīnu Hārviju ir piemeklējis vecuma marazms vai tā ir kļuvusi par mūziķu tendenci (piemērs — Jasīna Beja, labāk pazīstams kā Mos Def, brīvprātīga ļaušanās piespiedu barošanai kādu izmanto cietumos) izcelt Guantanamo cietumā esošo cietumnieku bēdu stāstus. Divkārtējās Mercury balvas ieguvējas jaunākais veikums ir balstīts uz kāda konkrēta cietumnieka nepatiesu turēšanu ieslodzījumā minētajā cietumā. Mūzikālajā ziņa šis veikums ļoti atgādina 2011. gada veikumu Let England Shake. Tā kā Hārvijas stils ar gadiem ir mainījies, ir grūti šo dziesmu norakstīt kā atrašanos uz iepriekšējā albuma viļņa, jo ne kurš katrs mākslinieks izrāda atbalstu Guantanamo cietumā ieslodzītajiem.
/Kristaps Zvirbulis/
Haim — The Wire
Par debijām, kā jau katru gadu, tiek runāts daudz un arī šogad būtu grūti sūdzēties par to trūkumu. Viena no nozīmīgākajām noteikti varētu būt Ziemeļamerikas meiteņu apvienībaHaim. Gadu viņas iesāka ar titula BBC Sound of 2013 iegūšanu, bet turpināja, aktīvi koncertējot un izdodot vairākus singlus. Nav aiz kalniem arī diena, kad nāks klājā debijas plate, un šonedēļ tika publicēts vēl viens tās priekšvēstnesis. Jaunākajā veikumā vēl joprojām galvenokārt skan ģitāras, taču šoreiz uzsvars ir likts uz basģitāru. Arī šoreiz dziesmas laikā var saklausīt visu meiteņu vokālus, kas ir viena no raksturīgajām Haim iezīmēm. Spriežot pēc iepriekš izdotā materiāla, nav jāuztraucas par septembrī gaidāmā ieraksta neizdošanos.
/Staņislavs Fisenkovs/
Oh Land — Renaissance Girls
Pēc veiksmīgā uzrāviena 2011. gadā Bruklinā mītošā dāniete Oh Land ir atgriezusies ar pirmo singlu no jaunā albuma Wish Bone. Tas nonāks pārdošanā 24. septembrī, tačuRenaissance Girls varēsiet ķert un grābt jau no 6. augusta. Tajā Oh Land kā Beyonce iestājas par sieviešu patstāvību, spēku un daudzpusību, mētājoties ar tādiem mistiskiem salīdzinājumiem kā „sīkstas kā rīsi” un „jaukas kā pērles”. Viņas Renesanses meitenes mazgā veļu, kaļot nākotnes plānus, gatavo vakariņas, remdinādamas sirdssāpes, dzemdē trīs bērnus, palikdamas nevainīgas un ada džemperus, braucot ar ātru mašīnu. Nu, jūs sapratāt domu. Piedevām tas viss ietērpts ļoti lipīgā meldiņā, kas liks jums dungot C’mon, we could be our Renaissance girls vēl ilgi pēc dziesmas noklausīšanās.
/Jana Udovenko/
Ansamblis Manta — Viva Voleros
Edgara Šubrovska un Edgara Mākena jaunākais projekts lēnām uzņem apgriezienus. Šīs grupas izpildījumā jūs nedzirdēsiet neko tādu, ko vēlētos dzirdēt no Hospitāļu Ielas un Gaujarta. Viva Voleros, kas ir veltīts konkrētam Rīgas rajonam, nav ne miņas no šansoniem vai latviešu regeja un indie ritmiem. Elektronikas piedeva, pateicoties Baušķenieka kungam, ir devusi jaunu asumu ansambļa Manta daiļradei. Deviņdesmito garā reanimēta indietronica, kas piesaistīs mūziķu iepriekšējo grupu fanus.
/Kristaps Zvirbulis/
Mac DeMarco — Young Blood
Klausoties Maka Demarko debijas albumu Rock and Roll Night Club, man radās sajūta, ka šis izpildītājs ir neizdevusies astoņdesmito pornozvaigzne. Otrais albums bija pilnīgi citādāks un likās, ka Maks Demarko ir nelaimīgs lūzeris, kurš negrib pieaugt, bet viņš par to tā kā pasmejas. Ar šo dziesmu Young Blood (par kuru es patiesībā neko nezinu) Maks Demarko atgriežas savos pornozvaigznes laikos un liek meitenēm kust no dziļā baritona, erotiskajām ģitārām un grūvīgā ritma.
/Rūdolfs Sietiņš/
Bad Things — Anybody
Lielākā daļa jeņķu rokgrupu neizceļas ne ar ko īpašu. Tikai ne Bad Things. Ja tavā grupā solo ģitārists ir divkārtējais olimpiskais čempions Šons Vaits, uz tavu grupu ir grūti neskatīties. Tas gan nenozīmē automātiskus panākumus. Vaits noteikti nav labākais ģitārists, bet no kopskata ārā nekrīt. Dziesma gan ir par mīkstu ekstrēmo sporta veidu piekritējiem, bet tas ir tikai pluss Vaitam un grupai, jo izpatikt visiem vienmēr nevarēsi. It sevišķi, ja nav jāuztraucas par jaunu fanu plūsmu, kas ievēros grupu Lollapalooza festivālā. Neaizmirsīsim līgumu ar Warner Brothers un tuvojošos debijas ierakstu.
/Kristaps Zvirbulis/