Darwin Deez - Songs For Imaginative People
Ikvienam ir skaidrs — ja reiz kādam tiek piedēvēta „viena hīta brīnuma” birka, no tās atbrīvoties ir ļoti grūti, lai neteiktu pat neiespējami. Protams, tādiem hipsteriem kā Darwin Deez slava, atzinība un visas citas meinstrīma komerciālās muļķības ir stipri vienaldzīgas, tāpēc par to, ka klausītāji ir dzirdējuši un atpazīst tikai Radar Detector, viņi diez vai skumst. Vai vismaz izliekas, ka neskumst, jo, kā pierāda Songs For Imaginative People, cenšanās un izlikšanās šim kolektīvam ir ļoti tuvas lietas.
Par to, ka mūziķiem dažādu ideju un kreatīvo šķautņu ir ļoti daudz, mēs varējām pārliecināties jau sen — galu galā, debijas plate Darwin Deez bija ļoti daudzveidīga, bet par 2011. gada miksteipu Wonky Beats atliek pateikt tikai to, ka tas ir reps uz dažādiem indie sempliem. Skaidrs, ka arī Songs For Imaginative People kreativitāte nekur nav pazudusi, un 10 dziesmu garumā mūs sasniedz teju viss, ko vien varat iedomāties žanrā „neformāta popmūzika”.
Liekas, ka vislabāk šīs četrdesmit minūtes varētu raksturot, sakot, ka Darwin Deez daudz par daudz cenšas izklausīties tā, it kā viņi vispār necenstos. Un tas, kā jau zināms, nekad nav nekas labs. Absolūto hipsterismu ievadā nepieminēju nejauši — tas spraucās caur un caur pilnīgi visu laiku. Mūziķu ārējā izskatā, skanējumā, tajā, ka viņi pilnīgi visu dara paši saviem spēkiem (disks ir ierakstīts mājās, pašu producēts un arī apstrādāts), kā arī bailēs no tā, ka, nedod Dievs, viņi varētu sevi ielikt kaut kādā rāmī vai vienā konkrētā skanējumā. Tieši ar to man arī gribētos izskaidrot faktu, kāpēc platē ir tik daudz savstarpēji pilnīgi nesaistītu ideju un skanējumu, ka brīžiem rodas sajūta, ka klausos nejauši nolīkotu, taču kvalitatīvi ierakstītu demo vai ideju semplu kolekciju, nevis LP — džeki ir pārbijušies no tā, ka kāds varētu apšaubīt viņu alternatīvismu.
Jāsaka, ka par to ir ļoti žēl, jo ieciklēšanās uz to, ko grupa māk vislabāk (izcili lipīgu un viegli līdzi dziedamu indie popdziesmu radīšana) un eksperimentu samazināšana viņiem nāktu tikai un vienīgi par labu. Tiesa, spēja radīt tik spēcīgus meldiņus, ka, tiem sākoties, pat visiereibušākais jaunietis ballītē sāk kaukt līdzi, nekur nav pazudusi — tādu albumā tādu ir gana. Īpaši šeit ir jāizceļ You Can Be My Girl un Free (The Editorial Me) — pie zināmiem apstākļiem šīs var kļūt ja ne par nekomerciālās mūzikas A līmeņa grāvējiem (lai vai cik dīvaini neizklausītos šāds apzīmējums), tad ballīšu bombām jau nu noteikti.
Nereti ir tie gadījumi, kad mūziķiem nākas pārmest pārāk lielu komercializāciju un pārāk spēcīgu dziņu pēc lielā dolāra. Šoreiz mūsu priekšā ir pilnīgi pretējs piemērs — ja vien Darwin Deez atrastu labu producentu, ieietu normālā studijā un atteiktos no pašdarbības, viņi spētu sasniegt ļoti augstas virsotnes. Jo arī šoreiz ir redzams, ka potenciāli Songs For Imaginative People varēja būt kaut kas daudz, daudz labāks.
6/10
