Festivāla apskats: Skaņu Mežs 2016

Abus aizvadītās nedēļas nogales vakarus pavadīju mūzikas namā Daile, kur jau trešo gadu pēc kārtas mājvietu atradis nepieradinātās mūzikas festivāls Skaņu Mežs. Savā vairāk nekā desmit gadus ilgajā vēsturē šis festivāls ir nostabilizējis savas pozīcijas gan Latvijas koncertu dzīvē, gan Eiropas eksperimentālās mūzikas festivālu vidū, un arī šī gada mākslinieku saraksts bija visnotaļ daudzsološs, tāpēc bijām uz vietas, lai festivālā notiekošo vērotu savām acīm. Uzreiz gan jāsaka, ka nevarēju ierasties ne uz vienu no ceturtdienas vakara pasākumiem — ne festivāla atklāšanas pasākumu Rīgas Biržā, ne klubā Aristīds notiekošo satelītpasākumu, tāpēc atskatu uz festivālu man nāksies sākt ar piektdienu.

Skaņu Meža pirmo vakaru iesāka mūsdienu klasiskā mūzika un frīdžezs — žanri, kas Intro slejās apsriesti reti, un tā tam arī būs palikt, jo, lai gan visnotaļ izbaudīju šos priekšnesumus, nejūtos pietiekami kompetents pieminētajos žanros, lai šos koncertus iztirzātu sīkāk. Tam visam pa vidu gan bija iespraukusies arī zviedru eksperimentālās elektronikas producente Klāra Lūisa, kuras ierakstus izdod ievērojamais leibls Editions Mego. Lūisas priekšnesums izskatījās tieši tā, kā man iepriekš bija izklausījušies viņas ieraksti — neuzkrītoši, bet pārliecinoši. Viņa ļoti interesanti spēlējās ar telpu, dažādām skaņām liekot atskanēt no viena vai otra skatuves stūra, kas radīja nedaudz dezorientējošu sajūtu, un, savienojumā ar interesantajām video projekcijām, Lūisas koncerts bija visai interesanta audiovizuāla pieredze.

Daudziem apmeklētājiem vakara galvenais notikums tikmēr bija King Midas Sound un Fennesz uzstāšanās. Jau pirms koncerta organizatori apmeklētājus brīdināja, ka šis koncerts vietām būs ļoti skaļš, un likās, ka daudzus apmeklētājus tas bija vēl vairāk padarījis patīkami satrauktus. Gan King Midas Sound, kurā apvienojušies producents Kevins Mārtins (plašāk pazīstams kā The Bug), dziedātāja Kiki Hitomi, kā arī dziedātājs un dzejnieks Rodžers Robinsons, gan austriešu eksperimentālais mūziķis Kristians Fenešs Skaņu Mežā viesojušies jau iepriekš, bet šoreiz viņi bija ieradušies lai prezentētu materiālu no sava pagājušajā gadā izdotā kopīgā albuma. To, ka šī nedaudz negaidītā kombinācija strādā ļoti labi, viņi pierādīja arī dzīvajā, abu vokālistu sapņainajām balsīm un Mārtina radītajām agresīvajām baslīnijām perfekti saplūstot ar Fennesz ģitāras toņiem. Lielāko daļu koncerta vokālisti pēc katras dziesmas mainījās vietām lai izpildītu savas partijas, savukārt tā beigu daļā brīžiem aizskatuvē pazuda abi, uz skatuves notiekot saspēlei starp abiem producentiem. Tas ļāva sevi vairāk izpaust arī Fennesz, jo daļā no koncerta (un arī albuma) viņš vairāk bija ieņēmis otrā plāna lomu. Jāsaka, ka šis koncerts patiešām izskanēja skaļi (The Bug uzstāšanās parasti gan skan vēl skaļāk), bet tas ne brīdi nekļuva nepatīkami, un katra dzirdamā skaņa likās īstajā vietā.

Turpinājumā ar agresīvākiem ritmiem uz skatuves kāpa amerikānis Dominiks Fernovs, kurš rada mūziku ar vairākiem skatuves vārdiem — pazīstamākais no tiem ir Prurient, bet Skaņu Mežā viņs bija ieradies kā Vatican Shadow, kas ir viņa industriālā tehno projekts. Iesācis ar visai garu ievadu, turpinājumā Fernovs ne vienam vien apmeklētājam lika pavadīt atlikušo viņa uzstāšanās daļu nepārtraukti dejojot. Pie tam, viņš izcēlās arī ar interesantu publikas uzkurināšanas metodi, ik pa brīdim pieejot pie skatuves malas un veltot tai agresīvus uzsaucienus vai spīdinot cilvēkiem sejās lukturīti, kā arī pats regulāri metās mežonīgās dejās uz skatuves, kas vēl vairāk pastiprināja viņa jau tā intensīvās mūzikas radīto efektu. Starp citu, viņa uzstāšanās pie sirds bija gājusi arī Kevinam Mārtinam, kurš tās beigās sagaidīja Fernovu pie ieejas aizskatuvē ar draudzīgu fist bump.

Pēc Vatican Shadow vēl uzstājās arī vairāki vietējie mākslinieki — džeza ģitārists Matīss Čudars un drone duets Mona De Bo, bet, tā kā pasākums bija ievilcies krietni pāri plānotajiem uzstāšanās laikiem un diezgan daudz spēku tika iztērēts pie Vatican Shadow, nolēmu, ka prātīgāk būs doties mājās, lai pietaupītos festivāla otrajai dienai. To iesāka Bristoles apvienība Killing Sound, kas izcēlās ar visai interesantu uzstāšanos. Trīs apvienības sastāvā esošajiem producentiem — Vessel, El Kid un Jabu — dzīvajā pievienojās arī dzejnieks Česters Džailzs, kurš deklamēja savas vārsmas pāri viņu veidotajam abstraktā tehno un dub sakausējumam. Interesants bija arī skatuves izkārtojums — galdu ar savu tehniku viņi bija novietojuši nevis uz skatuves, bet gan pie tās, ļaujot klausītājiem stāvēt pavisam tuvu mūziķiem, kamēr Džailzs nemitīgi staigāja no viena galda gala uz otru. Viņu vērts pieminēt atsevišķi, jo viņa teksti vienlaikus likās gan smieklīgi un / vai ironiski, gan visnotaļ dziļi. Vilties, protams, nelika arī Killing Sound producentu trio, kuriem ļoti veiksmīgi izdevās savu žanru barjeras nojaucošo mūziku pārnest dzīvajā, ļaujot Skaņu Meža sestdienas vakaram iesākties uz spēcīgas nots.

Ļoti atmiņā paliekoša bija arī darkwave projekta Tropic of Cancer uzstāšanās. Šī projekta vienīgajai oficiālajai dalībniecei Kamellai Lobo dzīvajā pievienojās arī ģitāriste Teilore Bērča, kas ar dažādu efektu pedāļu palīdzību piešķīra papildus noskaņas Lobo balsij, sintezatoru motīviem un bungmašīnu ritmiem. Ļoti svarīga uzstāšanās daļa bija arī video mākslinieka Pedro Maias radītās projekcijas, kas organiski saplūda ar dāmu nedaudz dūmakaino mūziku. Ņemot vērā Tropic of Cancer mūzikas specifiku, kādā brīdī viņu koncerts varētu sākt izklausīties vienmuļi, bet viņām lieliski izdevās no tā izvairīties, noturot klausītāju uzmanību visa koncerta garumā.

Ar uzmanības noturēšanu problēmu pilnīgi noteikti nebija arī Ņujorkas reperim Zebra Katz. Viņa koncerts iesākās ar ko ļoti pozitīvu — proti, tā sākumā viņa dīdžejs atskaņojaa Rozalla hita Everybody's Free (To Feel Good) gospeļu versiju, bet jau drīz vien atskanēja kas krietni tumšāks un uz skatuves parādījās arī pats Zebra Katz. Aptuveni stundas garumā viņš nospēlēja visas savas pazīstamakās dziesmas, ko paprāvais klausītāju pūlis uztvēra ar pamatīgu degsmi un aktīvu kustēšanos līdzi. Pie tam, jau no pašiem savas karjeras pirmssākumiem viņš ir bijis ne tikai lielisks reperis, bet arī lielisks provokators, un tas pilnīgi noteikti izpaudās arī šajā koncertā, sagādājot vairākus atmiņā ļoti spilgti paliekošus mirkļus. To, ka viņš koncerta laikā aktīvi komunicēs ar skatītājiem, jau varēja sagaidīt, bet lielu daļu koncerta Zebra Katz pavadīja vienkārši iejūkot to vidū. Viņš paguva arī pasērfot pa pūli (tā laikā turpinot repot) un aplaistīt skatuves tuvumā stāvošos ar šampanieti, bet koncerta beigu pusē viņš bija visai dziļi iejucis pūlī, kas beidzās ar to, ka pēkšņi viņš bija sācis vārtīties pa grīdu ar kādu no festivāla apmeklētājām (vienlaikus joprojām turpinot repot). Rezultātā, šis pilnīgi noteikti bija viens no intensīvākajiem koncertiem, kādu man jebkad sanācis redzēt.

Krietni mierīgāka bija sekojošā uzstāšanās no Berlīnes producenta M.E.S.H.un tas mani, patiesībā, nedaudz pārsteidza, jo viņa šogad izdotais EP ir krietni vairāk orientēts uz deju grīdām nekā viņa agrākais materiāls, tomēr šajā reizē tas pārsvarā izpalika (kas gan nepadarīja viņa performanci sliktāku). Tāpat kā Kablam, kas Rīgā viesojās Skaņu Meža pasākumā Baltās Nakts ietvaros, arī viņš pārstāv kolektīvu Janus, kam mēdz tikt piesprausta post-everything birka, jo tā pārstāvju radītā mūzika nojauc jebkādas žanru robežas, ko lieliski var sadzirdēt M.E.S.H. post-apokaliptiskajās skaņu ainavās. Atbillstošas bija arī video projekcijas viņam aizmugurē, kas atgādināja vai nu kadrus no Zemes pēc kodolapokalpises vai arī kādas citas planētas tuksnešaino virsmu, vēlāk to nomainot ceļošanai pa visai baisa paskata tuneļiem.

Noslēpies aiz vienas no labākajām maskām, ko esmu redzējis, vakaru tikmēr noslēdza zviedru producents Peders Mannerfelts, kura radīto mūziku varētu raksturot kā tehno (un deju mūzikas kopumā) dekonstrukciju. Līdz ar to, viņš programmā visai labi iederējas blakus M.E.S.H. Jāsaka gan, ka būtu labāk, ja es par Mannerfeltu neko nezinātu, jo iepriekš biju redzējis viņa uzstāšanos Boiler Room no pagājušās vasaras, un Rīgā dzirdamais koncerts bija gandrīz identisks tam, tāpēc man nedaudz pietrūka pārsteiguma efekta. Tas gan nav pārmetums māksliniekam, jo Mannerfelts sestdienas vakaru mūzikas namā Daile nosledza tikpat spilgti kā tas bija iesācies.

Kā vienīgais Skaņu Meža trūkums jāmin ievērojamā uzstāšanās laiku nobīde. Protams, nelielas nobīdes no programmas mēdz notikt daudzos festivālos, bet, ja kavējas jau pirmā koncerta sākums un vakara beigas ievelkas par vairāk nekā stundu ilgāk nekā paredzēts, liekas, ka programmā norādītajiem laikiem ir tikai dekoratīva nozīme. Plusu gan Skaņu Mežam ir daudz vairāk, jo festivāla programma ir ļoti pārdomāta un tā izskatītos respektabli arī fesitvālam, kas notiek kādā no Rietumeiropas lielpilsētām, nemaz nerunājot par Latviju, kur šāda veida mūziku nevar dzirdēt nemaz tik bieži. Tam noteikti palīdzējusi arī Skaņu Meža iesaistīšanās SHAPE platformā, kurā apvienojušies 16 Eiropas eksperimentālās mūzikas festivāli, jo ar šī projekta palīdzību uz Rīgu bija izdevies atvest interesantus māksliniekus, kuri šobrīd ir ļoti aktuāli eksperimentālās elektronikas cienītāju vidū. Tāpat jāuzslavē arī norises vietas izvēle, jo mūzikas namā Daile vienlīdz labi skanēja visi mākslinieki — no klasiskās mūzikas līdz tehno — ko nodrošināt mēdz būt liels izaicinājums. Un labākais ir tas, ka festivāls vēl nemaz nav noslēdzies, jo 12. novembrī gaidāma elektroniskās mūzikas leģendu Autechre uzstāšanās.