Fleet Foxes - Helplessness Blues
Laikam jau tā nav nejaušība, ka recenziju par vienu no šī gada nenoliedzami svarīgākajiem darbiem esmu uzrakstījis tikai tagad, vairāk kā mēnesi pēc tā izdošanas... Tam nav nekādas saistības ar to, cik labi bija Sun Giant EP vai arī pirmais pilnmetrāžas veikums ar nosaukumu Fleet Foxes 2008. gadā. Nē, gluži vienkārši man bija nepieciešams pietiekami ilgs laiks, lai spētu atrast īstos vārdus tām sajūtām, kuras mani pavada, baudot Fleet Foxes 2011. gada versiju.
Pieļauju, ka ikviens, kurš kaut vai nedaudz interesējas par šī Portlendas kolektīva darbību būs dzirdējis, cik ļoti mokoši nāca Helplessness Blues. Sākumā bija plānots darbu nodot atklātībā jau 2009. gadā, tomēr aktīvā koncertdzīve lika plānus mainīt. Pēc tam notika vairākas ierakstu sesijas, kuru rezultāti neapmierināja mūziķus, notika vēl vairākas kompozīciju pārrakstīšanas, pārproducēšanas, gabalu svītrošanas no dziesmu saraksta un atgriešanas tajā, līdz beidzot šī gada sākumā vīri beidzot oficiāli varēja izziņot diska izdošanu. Interesanti, ka intensīvais darbs studijā izjauca solista Robina Peknolda vairāk kā piecus gadus ilgušās attiecības ar savu draudzeni. Jāpiezīmē, ka pēc diska noklausīšanās viņa esot sapratusi, kad pedantiskais darbs nav bijis veltīgs, un pāris atkal esot kopā.
Domāju, ka pēdējie divi teikumi arī lieliski raksturo to, kāds ir Helplessness Blues — ļoti izjusts, līdz mazākajām niansēm noslīpēts, varētu teikt, ka pat nedaudz sterils darbs. Arī šoreiz viss ir ietverts muzikālā minimālismā, kas brīžiem (un tas notiek ļoti organiski) transformējas par visaptverošu barakpopu. Iespējams, galvenā atšķirība, salīdzinot ar pirmo studijas ierakstu, ir tāda, ka šoreiz kopējā noskaņa ir daudz grūvīgāka — ne visu plati var izbaudīt kā parastu mūzikas darbu, vairāki skaņdarbi paceļ klausītāju iedomu lidojumos, un paver plašus sajūtu apvāršņus. Principā, ja viss albums ir jāapraksta vienā vārdā, tad šis vārds ir patiesi — arī šoreiz es noticu Fleet Foxes, arī šoreiz man ir sajūta, ka viņi no visas sirds mīl to, ko dara, un tas ir ļoti svarīgi!
Interesanti, ka pirmajās pāris klausīšanās reizēs man šis albums nepatika — likās, ka tas ir nedaudz garlaicīgs, nekādi nespēju saskatīt (jeb pareizāk saklausīt) to dzirksti, par kuru sajūsmā aplaudē teju visi pasaules kritiķi (NME un Pitchfork strīds ir īpašs gadījums). Kā jau ievadā minēju, toreiz arī neskaitāmie mēģinājumi radīt rakstu beidzās ar fiasko, tāpēc nolēmu nogaidīt. Un labi, ka tā — atceroties par plati pēc vairāku nedēļu pauzes, to uzreiz atklāju no citas puses. Uzreiz guvu pilnīgi citādas emocijas, ieraksts patiesi aizrāva. Pārsteidzoši!
Ar novēlošanos, bet arī eRoks.lv pievienojas tiem mēdijiem, kas par amerikāņiem ir sajūsmā. Jā, Fleet Foxes un, jo īpaši, Sun Giant EP bija labāki ieraksti, tomēr arī Helplessness Blues ir līmenī.
8/10
