Woods - Sun and Shade
Šie puķu puikas acīmredzot ir kādas ūberreālas sešdesmito/septiņdesmito gadu jam blices (visi jau zina par ko es runāju) fanātu bērni vai mazdēli un tieši hipijiskās saknes, kā arī dīvainās lo-fi freak folk dziesmas ar nelielu trokšņu devu grupai ir palīdzējušas kļūt par stabilām Pitchfork augstāko promiļu sejām. Un kāpēc, gan ne, ja jaunu albumu Woods izdod katru gadu, pamazām iegūstot stabilu fanu pulciņu, kas mūdienu aktīvajā mūzikas rotācijā ir pats svarīgākais? Tiesa no trīs apskatītajiem Woods albumiem, tikai viens (2009. gada Songs of Shame) pratis iekarot prasīgās Best New Music aprises, bet arī 2010. gada At Echo Lake un šis albums pratis iekarot augstas promiliskās balles.
Fakts, ka Woods ir folkgrupa daudzus visticamāk parbiedēs, jo priekšā parādās biedojošs ansamblis ar kādu vīru, kura bārdas izmēri ir neizmērāmi un viņš savu bārdainīgumu papildina ar kreklu bez piedurknēm, kuram pa virsu ir uzvilkts modernizēta Kurta Kobeina flaneļa imitējums. Kā aktīvu šādu meža mežoņu piemēru varētu minēt grupu Fleet Foxes , grupu vai dziesminieku (nav ne jausmas, kas viņš/viņi skaitās) Bon Iver un Positivus festivāla viesus Dry The River. Bet Woods savu meža dīvainību un mežonīgumu pierāda savādākā veidā.
Pirmkārt, jau ar raupju low fidelity skanējumu, kas konservatīvam folkistam šķistu nepieņemams, tiesa jāatceras, ka folkmūzikai jābūt mežonīgai, jo tā tomēr nāk no meža vai vismaz no pļavas. Nedomāju, ka Lācplēsim vai pērkona Dievam Mumford And Sons būtu mīļākā grupa, patiesībā varētu pat teikt, ka Lāčplēsis Mumford And Sons nogrūstu no kraujas, bet Pērkontēvam nebūtu ilgi jāmeklē zibens šalšu soma. Otrkārt, ar grupas nosaukumu, kas latviski tulkojās nevis ka Taigers Vuds, bet gan kā meži, tātad galveno folkmūzikas domu puķu puikas ir uztvēruši apsolīti pareizi. Treškārt, ar dīvainām dziesmu uzbūves formām, trokšņainiem kasešu eksperimentiem, kas lieliski iet roku rokā ar jau augstāk minēto lo-fi skanējumu.
Albumā Woods mums mēģina iebarot panciska īsuma (zem trīs minūtes) dīvainās folkdziesmas, bet neaizmirstot arī mūs iesūkt puķiskās psihodēliskās daudzminūšu krautroka minūtēs, jo galu galā viņi taču ir eksperimentālisti. Šādi vāciešu progresīvā roka instrumentālie eposi albumā ir veseli divi. Dziesmas varbūt nesaplūst pārāk cieši kopā, bet kā atsevišķu labu dziesmu albums Sun And Shade nostrādā. Īpaši izceļama ir noskaņiskā un iespējams arī muzikālā virsotne Pushing Onlys, kas ievada albumu un tāpat abi psihodēliskie daudzminūšu eposi, kas albumu izglābj no potenciālas vienveidības.
Starp citu grupas dibinātājs vada pats savu ierakstu kompāniju Woodsist, kas izdod dažu no atzītākākajiem mūsdienu amerikāņu underground dīvaiņu ierakstiem (Pocahaunted, Kurt Vile, Real Estate, Vivian Girls, Crystal Stilts, Sic Alps, Moon Duo, Psychedelic Horseshit, The Fresh And Onlys) Tātad, pateicoties par šo dīvaiņu kasešu tirazēšānu, Woods šis un arī iepriekšējie albumi ir pelnījuši iespēju vismaz vienai baudīšanas reizei.
3,5/5
Foto stūris
Youtube stūris