Grūti panesams miers

Teksts: Antra Feldmane

Foto: no autora personigā arhīva

Pastāsti,kā šobrīd norit gatavošanās koncertam,radošā darbība?

(Pēc ilgākas klusuma pauzes,aizdomādamies).Kas ir īpatnējākais,ka nevienam šobrīd nav nekādas spriedzes vai stresa,krieviski runājot-naprižonkas,laikam tāds tas vārds,arī no ansambļa dalībniekiem un koncertā iesaistītajiem. Gatavošanās,protams, notiek,apjoms jau ir diezgan liels,ko mēģinām „pacelt”.Viendien apsēdāmies un mēģinājām saprast,kas tad īsti mēs esam,noteikti ne šovu grupa, kas taisa baigo šovu ar baigajām gaismām vai arī mistiskiem piepūšamajiem brīnumiem. Mēs arī neesam nekādi hītu meistari,kuriem ir jāspēlē seši hīti tieši koncerta beigās. Tajā pašā laikā neesam jau arī pirmo reizi „ar pīpi uz jumta”, līdz ar to esam tādā ideālajā stāvoklī,brīvi no kaut kādām prasībām. Es pat teiktu,ka šis ir tāds radošais „peak time” mums visiem. Tajā brīdī jau mēs saprotam,kas šis nav atskaites koncerts,drīzāk forša kopā paspēlēšana,vienīgā atšķirība ir tajā,kas tas nenotiek mazā krodziņā,bet gan „Sapņu Fabrikā”.

Vai ir padomā koncerta „radošais plāns” vai īpašs,koncertam veltīts,scenārijs,citiem vārdiem,saturiskais pamats?

Jā,šoreiz esam uzaicinājuši arī koncerta režisoru,un tas būs Kaspars Zvīgulis. Viņš arī būs tas,kas parūpēsies par dramaturģiju. Ir milzīga atšķirība,kā tiek veidota dziesmu secība— grupa pati izdomā, vai arī ir pieaicināts kāds cilvēks no malas. Zvīgulis ir izplānojis ļoti interesantu secību,kādu mēs nekad dzīve nebūtu domājuši. Nekādi teātra un vizuālie specefekti arī nav paredzēti.

Kas šajā gadijumā būtu režisora „pienesums” koncertam?

Šobrīd man ir sajūta-ja mēs taisītu koncertu bez viņa,tas būtu kā parasti,protams,ar kaut kādām odziņām. Ir sajūta,ka varētu būt tā emocionālā pēcgarša no cita rakursa,kopsaucējs vai dziļāka būtība. Teiksim,kā kvalitatīvi pavadīt vakaru kopā ar ansambli. Pagaidām viss strādā. Viņam jau arī ir kaut kāda iekšēja sajūta par mums kā grupu. Arī tīri finansiāli mēģināsim to visu izvilkt tikai ar savu „esību”. Nemēģināsim arī izlikties labāki kā mēs esam,kaut kā tā. Pārsvarā arī tendējamies uz „Mystyrys Yrs” bāzes,būs arī dažas jaunas versijas,iespēlējumi jau esošajām dziesmām.

Kā jums vispār klājas kā kolektīvam šobrīd?

Interesanti,jo es to ļoti izjūtu kā radošo meklējumu periodu,kur katrs no mums arvien vairāk iedziļinās atsevišķā mūzikas laukā. Piemēram,Ansons(grupas ģitārists Kaspars Ansons-aut.piez.) ir pilnīgi iekšā elektronikā, viņš ir atradis sev jaunu virzienu un ļoti rūpīgi tajā rokas,un viņam arī sanāk. Es jau pat velku paralēles ar Džoniju Grīnvudu no Radiohead,kur ģitārists noliek malā instrumentu un aiziet savu,elektronikas, ceļu. Saprotams,es arī nezinu,kā tas nākotnē varētu iespaidot grupu. To jau tāpat var uzzināt tikai tad,kad esi kārtīgi izdzīvojies pa to vidi. Man atkal vairāk velk uz to akustisko,bet tā pagaidām nav nekāda mēraukla,ir jāpaiet laikam,lai saprastu,kura virzienā domāt. Neteikšu,ka mēs baigi to plānojam,varbūt tā arī ir problēma(aizdomājas), bet varbūt ari nē.

Un kā ar tevi pašu kā solomākslinieku?

Pats esmu jau nākotnē,praktiski— „aiz” koncerta,jo esmu kā „cilvēks-sērkociņš”. Tas sērkociņs deg,un tikmēr  mēģinu realizēt idejas,kamēr vēl ir saglabājies entuziasms to darīt. Ja nesanāk līdz galam,tad tas bieži vien apsīkst. Taja pat laika tiek domāti dažādi nākotnes mūzikas projekti,diezgan jaudīgi,patiesibā. Vienīgais jautājums,kad tam pievērsties,jo laiks uz vietas nestāv. Grupas darbībai,protams,ir liela nozime,bet diezgan droši zinu,ka nākotnē vēlos darboties akadēmiskās mūzikas laukā. Es kā Jānis dzīvoju arī citās sfērās,ir papildus projekti.

Tu mini akadēmisko mūziku. Kādēļ?

Akadēmiskā mūzika manā skatijumā ir krietni dziļāka par populāro.Ja es popmūzika sāktu runāt par,teiksim,esības pamatiem,eksistenciāliem jautajumiem,tas manā skatījumā būtu samērā neadekvāti. Akadēmiskajā mūzikā ir iespēja runāt par tēmām,kas ir krietni pasaulīgākas.Tas,sķiet,ir tas,uz ko tiecos,lai gan mēģinu paralēli meklēt šīs idejas arī populārajā mūzikā,piemēram,dziesma „The List” no pēdējā albuma.

Kā tev izdodas atrast šos „saskares punktus” populārajā mūzikā?

Parasti  jau tā dziesma „pati atnāk” un nostabilizējas,protams,neesmu arī domājis par to speciāli,izvēršot specifisku tēmu

Vai tev sķiet,ka formāta maiņa būtu vajadzīgais risinājums?

Šajā brīdī,kā es redzu procesus populārajā un paralēli akadēmiskajā mūzikā,man šķiet,ka tieši formāta maiņa ir galvenais risinājums. Populārā mūzika manā skatijumā ir pārāk īsa,lai ietvertu pārlaicīgas idejas. Manā gadijumā tas ir ļoti individuāli,ieskaitot muzikālo virzību. Negribētu arī uzspiest kaut kādu formātu grupas biedriem,jo šaubos,vai The Yrs būtu uz ko tādu gatavi. Mēs esam ļoti strauji,ātri izdomājam,ātri realizējam un esam pat pārāk dinamiski tam visam. Mans iekšejais dzinulis ir paveikt tā,ka varu teikt— šī ir tīri mana mūzika, bez ārējiem pienesumiem. Akadēmiskaja mūzika tu esi radījis visu savu,pierakstot notis un esot atbildīgs par to,kāds ir galarezultāts. Iespējams,tā ir kaut kāda iekšejā „komponista” tieksme.

Mūzikā tu esi vairāk individuālists?

Jā,ta arī var teikt,lai gan man patīk spēlēt ansamblī. Bet,jā,gribētu pamēģināt,kur es pats tieku ar saviem spēkiem,kā atsevišķs solomūziķis.

Vai vari minēt autoritātes šībrīža mūzikā,ko klausies?

Laikam visbiežāk tas ir Arvo Paerts,Klods Debisī,franču impresionisti,bet nesmādēju arī Čaikovski(smejas). Ja nopietni,man arī nav tādas autoritātes ar lielo „A”.

Franču impresionisti. Kādēļ tieši šāda izvēle?

Dēļ tā absolūtā miera.Tas ir viss,kas mani vispār šajā pasaulē interesē, gan ne tādā politiskā izpratnē,bet par iekšējo stāvokli. Apkārt esošais stress ir ārkārtīgi kaitinošs,līdz ar to šķiet svarīgi radīt tādu mūziku,kas piedāvā šo drošību,patvēruma sajūtu.

Vai var teikt,ka šīs sajūtas atsaucas ar taviem agrīnajiem dziesminieka gadiem?

Niks Dreiks,starp citu,ir mans lielākakais skolotājs šajā jautājumā. Ir divi albumi,kas mani ārkārtīgi fascinē,viens no tiem— Dreika „Pink Moon” un otrs— Imanta Kalniņa un Ainara Mielava „Par lietām,kuras tā ari nekad nepāriet”,šis gan ir pēdejā laika aktuālākais.Tas saistīts tieši ar šo mūsdienām grūti panesamo mieru,kur mūzika ir vienkārši jāsēž un jāklausās,jakoncentrējas uz to,ko tu dzirdi. Šādu mūziku nevar lietot,piemēram,aipodā,ejot pa ielu. Tapat arī ir ar Toma Veitsa „Closing Time”,kas arī man ir ļoti tuvs,ļoti mierīgs un lēns albums.

Vai tu pats sevī šobrīd esi nodefinējis,ja tā var saukt, iekšējo sajūtu attiecībā uz radāmo materiālu?

Zini,es laikam sev definēju tikai formu,nevis saturu.Esmu diezgan daudz domājis,kāds koncepts un instrumentācija tam varētu būt.Pats saturs gan vai nu rodas,vai nerodas nemaz. Patiesībā jau paredzu,ka drīz būs jāpaņem radošais atvaļinājums.Manuprāt,šajā pilsētas vidē ir neiespējami uzlādēties.

Kas ir bijuši tavi pēdējā laika spēcīgākie iespaidi?

Skan baigi dīvaini un laikam pretenciozi,bet pēdējā laika saviļņojums bija tikšanās ar mācītāju Juri Rubeni.Tas stāsts patiesībā ir nedaudz dziļāks un saistīts Jāni Holšteinu,kurš darbojas Imanta Ziedoņa fondā fondā „Viegli”un iepriekšējā vasarā ierakstīja kopīgo albumu Imanta Ziedoņa vasarnīcā Murjāņos.Albums šogad martā tiks arī izdots. Šajā vasaras nometnē,kas ilga nedēļu,pie mums ciemojās arī Juris Rubenis,kurs lasīja lekcijas par kristīgo meditāciju. Tajā laikā radās arī dažādi secinājumi par to,ka meditācija ir dziļāks prāta stāvoklis. Iespaidīgākais bija tieši meditācijas prakse,kurā mūs ieveda. Tas ir tas,ko tu redzi ar aizvērtām acīm,kā sapnī.Pēc tam iznācu ārā un ļoti ilgu laiku nevarēju parunāt,šobrīd tas izklausās neticami,bet tā tiešām bija. Gluži vienkārši,pa ilgiem laikiem palika kauns pašam no sevis. iznācu laukā ar ārkārtīgu nožēlu par sevi,par to,kāds es esmu,tas mani laikam visvairāk satricināja.Pieļauju,ka tas arī ir pirmavots domām par akadēmisko mūziku un mieru.Imants Ziedonis arī ir cilvēks,kurš mani ļoti iespaidojis. Stāsts ir pat vēl senāks. Ir tāda Mazā kavalērija,domubiedru grupa,kas dodas talkās uz pilnīgiem Latvijas nostūriem,iet pie cilvēkiem,palīdzot veikt dažādus darbus,sākot no ielu bruģēšanas un soliņu krāsošanas,beidzot ar tiltu būvniecības darbiem,un tā. Mēs sapratām,ka misija ir ļoti tuva tam,ko darīja Dižkoku atbrīvotāju grupa 70.gados.Soli pa solim nonācām pie tā,ka apciemojām arī pašu atbrīvotāju grupu un iepazināmies ar Imantu Ziedoni.Tas jau vien bija iespaidīgi,kad Ziedonis paskatijās man acīs un teica: sen neesam tikušies. Jāatzīst,ka ieprieks ne reizi nebiju ticies ar viņu. Ciemojāmies arī pie Imanta Ziedoņa vasarnīcā.Tur es ļoti spēcīgi jutu liela cilvēka klātbūtni. Šobrīd turpinām atbrīvotāju grupas idejas,bieži tiekamies un runājam. Kas ir paradoksāli-no pēdējā laika albumiem labu laiku neesmu guvis garīgo satricinājumu. Laikam jau tas ir saistīts ar maniem iekšējiem meklējumiem šobrīd. Vairāk klausos vecos ierakstus,piemēram, Leonardu Koenu.

Ko vēl tu saprati pēc šīs vasaras?

To,ka Latvija ir milzīga.Agrāk,pirms gadiem pieciem, biju populārākais Latvijas skeptiķis,uzskatīju,ka šeit ir milzīgs pīļu dīķis un,ka tikai ārzemēs ir..tas(smejas). Pēc tikšanās ar Ziedoni uz Latviju es vairāk raugos no cilvēka skatpunkta,piemēram,ir daudzas vietas,kur es joprojām neesmu bijis,piemēram,Latgalē.

Kas tavā izpratnē ir latviskums?

(Ilgi domā)Cieņa.Pirmkārt jau,elementāra cieņa par to,kas tu esi un no kurienes tu nāc.Pārējais jau ir loģiski pievienotās vērtības,vai ta būtu himna vai valsts karogs. Starp citu,Latvijas iedzīvotāji,man šķiet,vairāk sāk cienīt vietējos mūziķus,viņu darbu.Tas,ka ir pieaugusi interese no klausītājiem par to,ko tu dari,klausoties tavus ierakstus. Pirms tam mums ir bijusi tāda sajūta,ka vari spēlēt,vari nespelēt,ir diezgan vienalga.Latvijas mūziķi beidzot ari kļūst par daļu no kultūras. Ja pirms tam bijām vienkārši popkultūras darboņi,tad šobrīd ir iespēja pārtapt par sava laika zīmēm,kultūras skicēm.