Koncerta apskats: Goran Gora Cēsīs
Pēdējā laikā arvien vairāk iznāk dzirdēt par Latvijas mūziķiem, kas sava jaunākā veikuma popularizēšanai izvēlas sniegt nevis vienu vai pāris tiešām lielus koncertus Rīgā, bet gan dodas lielākā vai mazākā tūrē pa valsti, kurā ar savu svaigāko veikumu iepazīstina klausītājus dažādās pilsētās. Līdzīgu ceļu izvēlējies arī dziesminieks Goran Gora, kurš izziņoja deviņu koncertu sēriju, un pirms nedēļas vienu no tiem nospēlēja Vidzemes koncertzālē Cēsis. To, ka apmeklēšu kādu no šiem koncertiem, zināju jau sen, tomēr šoreiz izlēmu, ka interesanti būtu pabaudīt kvalitatīvu mūziku arī ārpus galvaspilsētas, tāpēc tieši uz šo koncertu devos, lai novērtētu, kā tad izklausās mūziķa jaunā programma ar Knuta Skujenieka tekstiem.
Diemžēl, man šī bija pirmā pieredze, apmeklējot kādu no lielajām un jaunajām koncertzālēm ārpus Rīgas, un neliegšos — biju ļoti patīkami pārsteigts par to, cik skaista, sakārtota un kvalitatīva ir Cēsu zāle. Gribas vien izteikt cerību, ka arī ilgstoši izdosies saglabāt šī brīža augsto kvalitāti un atrast gana daudz mākslas, ar ko tik jauku telpu aizpildīt. Tomēr kopumā jebkuram varētu ieteikt doties uz kādu foršu koncertu reģionos — vēlams ir izvēlēties kādu pilsētu, kurā īsti paviesoties iepriekš nav sanācis (kā manā gadījumā Cēsīs), lai tas viss izvēršas par ne tikai muzikālu, bet arī citāda veida piedzīvojumu, tādējādi radot vēl spēcīgāku emociju miksli.
Šīs tūres tapšanas gaitā laiku pa laikam parunājot ar pašu Goran Gora, manī bija nostiprinājusies pārliecība, ka jaunais materiāls būs kaut kas tiešām iespaidīgs un ļoti kvalitatīvs, un iespējams, tieši tāpēc jau dodoties uz koncertu mani tas patiešām interesēja un intriģēja. Šis nebija viens no tiem gadījumiem, kad pasākumu apmeklēšana kļuvusi gluži vai par rutīnu vai pienākumu, kā veikšanai ir jāsaņemas, un prieks, ka savās sākotnējās prognozēs nebiju kļūdījies. Jau ar pirmajām dziesmām kļuva skaidrs, ka mūziķa sākotnējais mērķis — radīt Arkeidfaierisku skanējumu būtībā ir izdevies, un tīri muzikāli šis noteikti ir Gorana vislabākais materiāls. Nebaidīšos iet pat vēl tālāk apgalvojot, ka šāds skanējums pašmāju mūzikā vismaz pēdējos desmit piecpadsmit, ja ne vairāk gadus, nav bijis sastopams.
Līdzīgi kā muzikālās, arī tekstuālās kvalitātes bija iepriekš prognozējami lieliskā līmenī. Kaut gan sevi nekādā gadījumā nesauktu par lielu dzejas cienītāju, šis un tas no Knuta Skujenieka tekstiem ir lasīts, un gribētos teikt, ka Mosties programmā ir atlasīti tiešām lieliski dzejoļi, kuros teksts un mūzika ir kā divi vienlīdz nozīmīgi lielumi, kas viens otru papildina. Iespējams, tieši tāpēc būtībā pilnajā zālē 19 dziesmu laikā skatītāji ieklausījās ikkatrā uz skatuves radītajā skaņā, atļaujoties klausīšanos pārtraukt, vien aplaudējot starp kompozīcijām, vai arī, pasmejoties par kādu no ļoti labestīgajiem stāstiem, kas izskan starp tām.
Kā jau minēju iepriekš, pēdējo gadu laikā koncertu apmeklēšana ir kļuvusi par ikdienu, kas zināmā mērā nonivelē mākslas baudīšanas sajūtu, un ļoti reti gadās kas tāds, kas tiešām aizķer un liek padomāt nedaudz vairāk. Šoreiz ar mani tā notika, un tāpēc es pat necentīšos būt objektīvs koncerta sakarā — ja arī bija kādas nepilnības, es tās īsti nemanīju, jo emocionālais baudījums, labestība, iedvesma un citas sajūtas, kuras parasti neizdodas piedzīvot, kaut kādus sīkumus kompensēja ar uzviju. Ja ir kaut mazākā iespēja, noteikti steidzies šodien uz Kuldīgu vai 2. oktobrī Rīgu, Dailes koncertzāli, lai noklausītos Mosties koncertus. Tie tiešām ir tā vērti!
Foto: Uldis Krusts