The Leisure Society - Into The Murky Water
Vai tiešām jau ir pagājis teju gads, kopš pēdējo reizi šos mūziķus varējām vērot koncertā Latvijā? Jau iepriekš vairakkārt minēju, ka mans 2010. gada Positivus festivāla pozitīvākais mirklis (un es tāds nebūt nebiju vienīgais, kaut vai mans kolēģis Gundars, kurš specializējas rokmūzikā, pasākuma laikā kļuva par šī stāsta varoņu fanu) bija visu Willkommen Collective grupu (Salacgrīvā varējām baudīt piecas no šīm blicēm, kuru sastāvi ir praktiski vienādi) koncerti, jo īpaši The Climbers otrā un The Leisure Society vienīgā uzstāšanās. Neaprakstāma sirsnība un spēja katram skatītājam sajusties kā vienīgajam, kuram šī mūzika tiek izpildīta, komplektā ar patiesi kvalitatīvu izpildījumu, rada īpašu, tikai viņiem raksturīgu, auru.
Atšķirībā no lielākās daļas citu albumu, kuru internetā noplūst pat mēnešus pirms to oficiālā izdošanas datuma, par Into The Murky Water līdz pat šīs nedēļas sākumam, kad tas ieraudzīja dienasgaismu, zināms bija gaužām maz. Te gan jāpiemetina, ka līdzīga situācija bija arī ar debiju The Sleeper, uz, visdrīzāk, „pie vainas” ir nevis uzticami darbinieki studijā, bet gan pārāk mazā atpazīstamība. Tas gan pārsteidz, jo mūzika ir ne vien kvalitatīva, bet arī aizraujoša un daudzveidīga, garlaicīgi nekļūst ne mirkli. Starp citu, šī albuma sakarā var vilkt daudzas paralēles ar labākajiem The Divine Comedy darbiem...
Salīdzinot ar 2009. gada plati, izmaiņu nav daudz — The Leisure Society necenšas izdomāt jaunu divriteni savā skanējumā, bet gan turpina attīstīt to, pie kā strādājuši jau iepriekš. Nav nekā pārsteidzoša, tomēr kopējais skanējums ir plūstošāks un patīkamāks, nekā debijā, turklāt vidējais dziesmu līmenis ir augstāks. Viss ir savās vietās, visu caurstrāvo pozitīvisms (un tas nav uzspēlēts), arī gabalu izkārtojums ir reti veiksmīgs — ātrāku un atraktīvāku skaņdarbu mijiedarbība ar blakus esošajiem lēnākajiem gabaliem ir lieliska, tādējādi ar katru nākamo gabalu pievienojot ko jaunu klausītāja emociju buķetei. Šeit arī jāpiezīmē, ka vairākas kompozīcijas varējām dzirdēt arī pirms gada, piemēram, This Phantom Life un singalongu (kā tika pierādīts pagājušajā gadā) You Could Keep Me Talking. Šīs, kopā ar titulskaņdarbu un Dust On The Dancefloor arī augstākās ieraksta virsotnes, tomēr izcilā The Last Of The Melting Snow līmeni atkārtot diemžēl nav izdevies.
Niks Hemmings un draugi jau atkal ir pierādījuši to, ka spēj radīt augstvērtīgu indie un folka kokteili, kurā kaut ko sev var atrast gandrīz ikviens. Tiešām žēl, ka viņi vēl nav ieguvuši pelnīto popularitāti, jo viss, lai gūtu panākumus ir paveikts!
8/10
