Mēneša albums: aprīlis

Saulīte spīd, putniņi čivina, vakari kļūst garāki, bet svārki — īsāki. Tas viss norāda, ka līdz ar aprīļa beigām beidzot arī Latvijā ir sācies pavasaris (vai arī vasara, ja Jums tā labāk tīk). Aprīlī gan laiks vēl bija gana nepatīkams, tādēļ vienīgā iespēja tā kārtīgāk iekarst bija, uzliekot kādu lielisku mūzikas ierakstu. Tad nu šeit apskaties, kuri ir tie albumi un tās dziesmas, ko aprīlī eRoka kolektīvs klausījās daudz jo daudz!

Kristaps Zvirbulis

Mēneša dziesma: Deap Vally — Ain't Fair

Smagā blūzroka apvienība, kuras dalībnieces iepazinās rokdarbu nodarbībās Losandželosā? Dāmas un kungi — Deap Vally! Jau kādu laiku šo divu jeņķu dāmu kompozīcijas klaiņo pa interneta dzīlēm, piesaistot nedalītu uzmanību, un pat salīdzinājumus ar The Black Keys dzīvo uzstāšanos. Ain't Fair pats par sevi kliedz: „stoner roks”. Ja līdz šim domas par īstu rokmūzikas lēdiju apstājās pie Alisones Moshārtas, tad tagad gribas teikt, ka ir ieradusies konkurence.

Mēneša albums: Iron & Wine — Ghost on Ghost

Jauno ierakstu ziņā aprīlis bijis patiesi ražīgs. Garais jaunumu saraksts lutināja visdažādāko mūzikas žanru cienītājus. Starp visiem šiem veikumiem savu vietu (kam augstāk, kam zemāk) bija atradis arī Semjuela Bīma jeb Iron & Wine piektais studijas ieraksts Ghost on Ghost. Mana pirmā saskarsme ar šo amerikāņu dziesminieku notika pavisam nesen, 2011. gadā, kad izdots iepriekšējais veikums Kiss Each Other Clean. Jaunais Bīma darbs ir nostiprinājis viņa pozīcijas indie mūzikas žanrā. Iepriekšējie divi ieraksti vēstīja ainas no pārmaiņu perioda, kas aiz muguras atstāja iepriekš iestaigāto folkroka taku. Ghost on Ghost sastopami pieskārieni no popmūzikas un džeza, kas jūtami ietekmējuši albuma skanējumu. Pirms ieraksta izdošanas klausītājiem tika piedāvāts tā ieskats Lover's Revolution un Grace for Saints and Ramblers izskatā. Abas iedalāmas dažādās frontēs. Grace for Saints and Ramblers kopā ar The Desert Babbler sevi parāda kā pozitīvu emociju raisoši indie popa spīdekļi, bet Lover's Revolution milzīgā džeza ietekme pievienojas jau iepriekšējos ierakstos sastopamajiem, lieliski veiktajiem eksperimentiem ar žanru ietekmēm.

Jana Udovenko

Mēneša dziesma: James Blake — Overgrown

Jaunais londonietis Džeimss Bleiks ir godam izturējis otrā albuma pārbaudījumu, un viņa maigums mūzikā turpina apburt arvien lielāku klausītāju loku. Overgrown ir pirmā dziesma, kas atrodama tāda paša nosaukuma albumā, un tā aicina klausītāju Bleika nereti drūmajā un pārdomu pilnajā pasaulē, kuru izcili notvert izdevies režisoram Nabilam šai dziesmai domātajā videoklipā. „I don’t wanna be a star, but a stone on the shore,” pieticīgi dzied Bleiks, cilpojošu bītu un minimālistisku klavieru pavadījumā, kas zaglīgiem soļiem ieved klausītāju emociju virpulī. Overgrown pierāda, ka muzicēšana mazāk ir vairāk manierē ir Bleika trumpis, un tas ļoti labi iederas viņa stilistikā.

Mēneša albums: Killswitch Engage — Disarm the Descent

Kaut arī aprīlī manas ausis pamatīgi priecēja Džeimsa Bleika otrais studijas albums, episkāka šķita metalcore apvienības Killswitch Engage atgriešanās, tādēļ par savu mēneša albumu izvēlos viņu Disarm the Descent. Kāpēc šis albums ir tik īpašs? Ja neņem vērā manu neizārstējamo vājību uz metalcore un post-hardcore žanru, Disarm the Descent ir lielisks stāsts par to, kā pēc desmit gadu pārtraukuma grupā atgriežas viņu sākotnējais vokālists. Runa ir par Džesiju Līču, kurš 2002. gadā, vien pēc trīs gadu darbošanās grupā, ieslīga nepārtrauktās koncertēšanas izraisītā depresijā un nolēma savus muzikālos biedrus pamest. Visu šo laiku viņa vietu ļoti veiksmīgi ieņēma grupas Blood Has Been Shed vokālists Hovards Džounss, taču pagājušā gada sākumā veselības problēmu un entuziasma trūkuma dēļ arī viņš nolēma grupu pamest, un, kas gan varētu būt labāks Džounsa aizstājējs, ja ne Līčs pats? Viņš jaunajā albumā iekļaujas ļoti organiski, ko novērtējuši gan mūzikas kritiķi, gan tie fani, kuri Killswitch Engage daiļradei pievērsās Džounsa laikā. Visnotaļ spēcīga un pārliecinoša atgriešanās!

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša dziesma: Jai Paul — Zion Wolf

Jautājumi par to, kas īsti parādījās aprīļa vidū Jai Paul bandcamp profilā, vēl joprojām pastāv, bet skaidru atbilžu nav. Varbūt tas bija smalks mārketinga triks, varbūt arī tiešām kāds bija nozadzis šo materiālu un nopublicēja ar viņa vārdu. Veiklākie paguva arī šo sešpadsmit dziesmu kopumu lejupielādēt, iegādāties un izplatīt tālāk. Uz mēneša dziesmas titulu varētu nominēt daudzas dziesmas, bet uz Zion Wolf izvēle krita tādēļ, ka tā ir vienīgā interneta plašumos vēl atrodamā dziesma. Šis skaņdarbs arī lieliski raksturo pārējo dziesmu stilistiku un noskaņu. Ja šis tiešām ir tikai demo, tad nespēju iedomāties, cik labs būs pabeigtais variants.

Mēneša albums: Phoenix — Bankrupt!

Pēc marta radās uztraukums ne tikai par sniegu, kas nesteidzās kust, bet arī par to, vai spēšu izklausīt aprīļa nozīmīgākos albumus. Pavasaris ieradās, un arī tos svarīgākos albumus noklausīties sanāca. Atskatoties uz dzirdēto, radās vēlme izcelt tieši franču indī roka apvienības Phoenix piekto studijas albumu Bankrupt!. No visiem iepriekšējiem albumiem šis atmiņā paliek visspilgtāk tieši kā dziesmu kopums, nevis kādi izrāvumi no tā. Pēc ceturtā albuma Wolfgang Amadeus Pheonix daudzi noteikti gaidīja ne sliktākus singlus, tieši tādēļ arī atsauksmes par to, manuprāt, nav tik pozitīvas, kādas tās varētu būt. Ja tomēr iziet cauri ierakstam, tad var redzēt to, ka tas ir ļoti veiksmīgi sastādīts, katrs skaņdarbs atrodas tieši tam paredzētā vietā. Bankrupt! ir sauklausāmas arī kādas ietekmes, kas parādījušās 5 gadu laikā, kopš iepriekšējā albuma. Kā piemēru varētu minēt Āzijas motīvus, kas parādās pirmajā dziesmā, kas rada ļoti patīkamu kombināciju ar grupas solista Tomasa Marsa franču akcentu. Šis ieraksts nav izcilākais uz ko ir spējīgi puiši, bet tas noteikti nav arī sliktākais viņu daiļradē.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: Charli XCX — What I Like

Kad pirms nedaudz vairāk kā gada parādījās pirmie jaunās britu dziedātājas Charli XCX ieraksti, to atstātais iespaids bija visai pārliecinošs. Tomēr tam sekojošais materiāls bieži vien šādu iespaidu vairs nespēja radīt, un brīdi, kad viņa tika izziņota starp Positivus festivāla dalībniekiem, mana attieksme pret viņu jau bija visai vienaldzīga. Tomēr jaunākais debijas albuma singls What I Like manu viedokli mainīja, mudinot noklausīties arī albumu, pēc kā atkal esmu pieskaitāms viņas talanta cienītājiem. What I Like ir lieliska popdziesma ar perfekti paveiktu producenta darbu. Dziesmas teksts un video gan ir pilns ar muļķībām, bet tas, šķiet, ir darīts speciāli. Turklāt, šis singls ir pašā laikā aktuālajai pavasara — vasaras sezonai.

Mēneša albums: James Blake — Overgrown

Kad Džeimss Bleiks pirms pāris gadiem izdeva savu debijas albumu, ne visi uzreiz steidzās tam dziedāt slavas dziesmas, tomēr lielākā daļa mūzikas cienītāju piekrita vismaz tam, ka tas ir solīds debijas albums un viņam ir veiksmīgi sevi izdevies pieteikt mūzikas pasaulē. Pēc tā parasti seko bažas par otrā albuma atbilstību gaidītājam, bet šķiet, ka viņš šoreiz par to ir tikai pie sevis pasmējies un radījis albumu, kas, šķiet, ir pat labāks nekā tika gaidīts. Pirms sava debijas albuma viņš veica pāreju no producenta uz mākslinieku, kas arī dzied un spēlē klavieres (ja ņem vērā to, kāda ir viņa balss, tas būtu grēks, ja viņš nedziedātu), šajā albumā šo pāreju turpinot vēl tālāk. Protams, šeit joprojām liela nozīme ir viņa producētajām elektronikas skaņām, bet balss atrodas krietni vien vairāk centrā. Tomēr, lai arī kādu pieeju viņš izvēlētos katrai no šī albuma dziesmām, rodas sajūta, ka tieši tā arī ir pareizā. Vai tā ir lēna klavieru balāde (DIm) vai pulsējoši deju bīti (Voyeur), sadarbība ar Wu-Tang leģendu RZA (Take a Fall for Me) vai avangarda ikonu Braienu Īno, vai arī vienkārši skaņdarbs, kurā visus šos elementus mēģināts savienot, izveidojot ko puslīdz atbilstošu radiosinglam (Retrograde) — tas viss skan ļoti pārliecinoši. Tiem viņa talanta cienītājiem, kam patīk arī viņa daiļrades nepieradinātā puse (piemēram, man), atliek tikai cerēt, ka viņš turpinās paralēli albumiem izdot arī EP, kuros izpaust to, bet tas jau ir cits stāsts. Pagaidām atliek tikai izbaudīt Overgrown, kas ir albums ar ļoti dziļu skaņu un daudzām apslēptām pērlēm.

Gundars Zaburdajevs

Mēneša dziesma: The Leisure Society — Tearing the Arches Down

Šomēnes izvēlējos "vieglo pieeju" — mēneša dziesmu paņēmu no mēneša albuma. Tearing the Arches Down izceļas ar patīkami ritmu, bītlu cienīgām harmonijām un ģitāras solo, kurš skan tā, it kā pie tā roku būtu pielicis Noels Galahers. Šī dziesma noteikti liek vēlēties to, kaut gabals būtu bijis kaut nedaudz garāks, jo Tearing the Arches Down ne tuvu nevar apnikt.

Mēneša albums: The Leisure Society — Alone Aboard the Ark

Pirmo reizi ar The Leisure Society mūziku saskāros vēl tālajā (vai ne tik tālajā, kā nu kurš vēlas) 2010. gadā, kad šī apvienība, līdz ar vēl vairākām ar to saistītām grupām, bija okupējusi lielu daļu Positivus programmas. Kopš tā laika grupa izdevusi jau divus albumus, un vissvaigākais veikums Alone Aboard the Ark noteikti neliek vilties. Lielisks folkroks (kaut gan netrūkst arī elektriskās ģitāras) ar attieksmi, kurā var sadzirdēt gan gana daudz enerģijas, gan ne mazāk kvalitātes.

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: Daft Punk feat. Pharrell Williams & Nile Rodgers — Get Lucky

Es jau saprotu, ka vistīrākās hipsterdvēseles šobrīd manā virzienā raugās ar ļoti pārmetošu un iznīcinošu skatienu, taču nebaidos teikt, ka Get Lucky ir līdz šim labākais singls 2013. gadā. Aprīlī iznāca kaudze jaunu un fantastisku dziesmu, taču izcelt kaut ko citu, nevis šo popfanka šedevru būtu vienkārši grēks un noziegums. Ir skaidrs, ka diži komerciālāki Daft Punk kļūt diez vai vēl var, daudziem tas nepatīk, taču tāpat — tik lipīgas dziesmas nerodas katru gadu!

Mēneša albums: Kurt Vile — Wakin On A Pretty Daze

Kurts Vails līdz šim ar katru savu ierakstu ir turpinājis attīstīties un kļūt tikai labāks, un ir sajūta, ka tieši ar šo plati viņš ir sasniedzis to punktu, kuram tikt pāri varētu būt ļoti, ļoti grūti. Wakin On A Pretty Daze ir disks par mūziķa ceļu prom no cilvēkiem, trokšņiem, civilizācijas drazām un visa tā, kas dzīvē ir lieks, lai varētu mierīgi, bez jebkāda stresa, apsēsties vietā, kur neviens netraucē, paņemt savu ģitāru un vienkārši spēlēt. Turklāt kā vēl spēlēt! Plate sākas un beidzas ar aptuveni desmit minūtes gariem manefestiem, kuru laikā ne reizi nemainās skaņdarbu dinamika, tie turpinās, turpinās un turpinās, bet ne reizi nekļūst vienmuļi vai garlaicīgi. Neapšaubāmi — viens no viengabalainākajiem albumiem šogad, kurš savu īsto vērtību varbūt neatklāj pirmajā reizē, taču nešaubieties — tā tur ir. Varu Jums garantēt — daudz kvalitatīvāku ierakstu 2013. gadā neiznāks!

Foto: sophiemadeleineharris.blogspot.com